Juris Lorencs: “Nauda bija, priekšnieks mācēja izsist fondus, taisījām tik augšā.” 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
90. gadu vidū man gadījās redzēt vairākas visai līdzīgas ainas. Nomaļa pagasta centrs, kuru cēlis savulaik bagāts, bet nu jau izputējis kolhozs vai sovhozs. Ciema vidū lepni slejas grandiozu apjomu kultūras nams, kaut kas līdzīgs Dailes teātrim Rīgā. Cilvēki vēl nav sākuši atstāt laukus, vietējā skola pilna bērnu. Tomēr naudas, lai apkurinātu milzīgo ēku, pagastam nav.
Uz jautājumu – “kāpēc cēla kaut ko tik lielu?” – vietējie tikai noplāta rokas: “Nauda bija, priekšnieks mācēja izsist fondus, taisījām tik augšā. Vismaz kaut kas ir palicis par piemiņu no tiem laikiem.”
Toreiz redzētais nāk prātā, vērojot diskusiju par iespējamo jaunas sabiedrisko mediju ēkas celtniecību Rīgā. Līdz ar Covid-19 pandēmiju parādījusies “helikoptera nauda”, iespējamais finansējums no Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna.
Vēl gan neesot izdarīts mājasdarbs – nav ne koncepcijas Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanai, ne projekta pašai jaunajai mediju ēkai.
Laikmetā, kad notiek ne tikai mediju saplūšana, Latvijas sabiedrisko mediju, radio un televīzijas apvienošanās vienā struktūrā ir pati par sevi saprotama.
Tāpat diezin vai televīzijai nepieciešams milzīgais Zaķusalas monstrs, bet radio – ēka Doma laukumā. Modernās tehnoloģijas ļauj iekārtot radio vienā istabā, bet viedtālrunis jau kļuvis par miniatūru un mobilu televīzijas staciju. Jauna mediju ēka – tās būtu ērtības, kompaktums, jauna domāšana un, cerams, arī jauna kvalitāte.
Bet dzīve ir paradoksu pilna. Tieši Covid-19 pandēmija, kuras dēļ pēkšņi pavērusies iespēja celt jauno mediju pili, rada daudz neskaidrību gan par iecerētās ēkas projektu, gan par tās iekšējo saturu.
Kādu māju būvēt? Milzīgas atklāto biroju telpas ar caurspīdīgām starpsienām, kur darbs pie datora brīžiem pārvēršas par spontānu prāta vētru kopā ar kolēģiem?
Jeb bailēs no vīrusa par paraugu izvēlēties padomju laiku biroju ēkas, milzīgos monstrus ar neskaitāmām mazām istabiņām? Trešā iespēja – uzcelt (vai renovēt) kaut ko pavisam nelielu. To varētu nosaukt par teritoriju, kur attālināti strādājošie cilvēki ik pa brīdim satiekas, ievērojot darba vajadzības un operatīvo epidemioloģisko situāciju.
Kārdinājums pārvietot darbiniekus uz “mājas birojiem” ir milzīgs – mazākas iespējas inficēties, laika un izmaksu taupīšana.
Cita starpā Hārvarda biznesa skola ASV un Ņujorkas universitāte nesen publicējusi apjomīgu pētījumu par to, kā attālinātais darbs mainījis cilvēku noslodzi. Aptaujāti 21 000 uzņēmumu un trīs miljoni cilvēku ASV, Eiropā un Tuvajos Austrumos. Secinājumi – mājās cilvēki dienā vidēji strādā 49 minūtes ilgāk nekā birojā. Attālināto sapulču jeb videokonferenču skaits pieaudzis par 13%, tajās iesaistīto cilvēku skaits – par 14%. Bet vai tāpēc pieaudzis radošais gars? Diezin vai.
Tomēr vissvarīgākais jautājums ir un paliek – kādam jābūt sabiedriskajam medijam? Aizvien biežāk es sastopos ar cilvēkiem, kuri gadiem nav ieslēguši Latvijas Radio – tā vietā viņi klausās mūziku.
Es zinu cilvēkus, kuri vispār neskatās televīziju tās klasiskā izpratnē, kuriem televizors ir vien milzīgs monitors, uz kura skatīties filmas no “Netflix”, koncertus, klipus no “Youtube” utt.
Neseno Rīgas pašvaldības vēlēšanu laikā konstatēju, ka daudzi paziņas lēmumus par labu vienai vai otrai partijai pieņem, nevis vērojot partiju debates, bet gan “gūglējot” kandidātu vārdus un lasot, viņuprāt, gudru cilvēku tvitera ierakstus.
Covid-19 pandēmija, kuras laikā daudzas ģimenes uz laiku tika piesaistītas dzīvoklim (attālinātais darbs vecākiem, mācības bērniem), visai uzskatāmi atklāja mediju tirgus fragmentāciju. Cik cilvēku, tik ierīču un mediju. Agrākā svētvieta, modernās latviešu ģimenes “pavards” jeb televizors jau labu laiku ir nobīdīts malā, tagad katrs “sēž” savā datorā, planšetē vai viedtālrunī.
Sabiedrība pamazām atgriežas laikmetā pirms avīžu parādīšanās. Latvijā tāds bija pirms 150 gadiem un senāk, kad cilvēki smēla informāciju no individuāli pasniegtām tenkām.
Bet ir arī labas ziņas, kas netieši norāda ceļu uz sabiedrisko mediju tālāku attīstību. Visi paziņas, kuri atklājuši, ka pastāv apvienotais Latvijas sabiedrisko mediju interneta portāls “lsm.lv”, to arī turpina izmantot.
Tieši šis portāls kļuvis par vārtiem laikā un telpā, kas aizņemtajam, bet vienlaikus mobilajam cilvēkam ļauj noskatīties “Panorāmu” un noklausīties radio ziņas. Ideāli būtu, ja interneta meklētāji arī amerikāni, krievu vai vācieti aizvestu uz šo mistisko “lsm”, kurš cita starpā pieejams arī krievu un angļu valodā.
Iespējams, te vietā būtu “rebrendings” (kā man nepatīk šis vārds, bet cita nav!), nosaukuma maiņa. Lai būtu kaut vai “LatviaToday”, pēc analoģijas ar Krievijas propagandas kanālu “RussiaToday”. Starp citu, domēns “latviatoday.com”, kas patlaban ir izlikts pārdošanā, tiek reklamēts kā “short, keyword – rich, brandable and easy to remember”. Tātad “īss, atslēgas vārdiem bagāts, “zīmolojams”, kuru viegli atcerēties”.
