“Pēc 63 dzīve ir jāmaina – kaut vai tāpēc, lai būtu interesanti dzīvot!” Saruna ar rakstnieci Baibu Talci 10
Guna Roze, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rakstniece Baiba Talce saka paldies liktenim, ka viņu uzaudzinājuši vislabākie, viedākie vecāki. Bioloģiskos neatceras – ir adoptēts bērns, iespējams, krievu izcelsmes, jo bija nosaukta par Tatjanu. Rakstīt sāka, jau mācoties Mazsalacas vidusskolā.
“Nākamgad būs 50 gadu, kopš piedalos literatūras procesā kā dzejniece un publiciste. Manu ieiešanu tur ļoti veicināja Valmieras literātu apvienības toreizējais vadītājs Andrejs Kursītis, kurš vienmēr paturēja mani redzeslokā un aicināja visās aktivitātēs.
Tā kā man patika ne tikai rakstīt, bet arī runāt par literatūru, pēc augstskolas izvēlējos pedagoģiju, ko nekad neesmu nožēlojusi. Gandarījums par vairāk nekā 40 pedagoģijai veltītajiem gadiem ir vismaz 20 mani izcilie skolēni, kuri strādā dažādās kultūras jomās un turpina manu darbu.”
Divdesmit astoņus gadus Baiba nodzīvojusi Tukuma novadā, divdesmit piecus no tiem strādāja Zemgales vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, divpadsmit gadus vadīja “Tukuma Literātu apvienību”. Personīgajā grāmatplauktā piecas grāmatas: “Tēlainā izpratne literatūrā” (“RaKa”, 1999) un četri dzejas krājumi: “Laikā pateiktais” (2004), “Paspārne” (2006), “Sizifa komplekss” (2011), “Tālās tikšanās” (2019). “Manu iedvesmu uzrunā daba, cilvēki un dzīvā radība. Tagad vairāk rakstu esejas, nevis dzeju, brīvo laiku veltu draugiem, dārzam, dabai, mazbērniem.”
– Kādam jābūt literāram pasākumam, kurā tu gribētu piedalīties kā apmeklētāja?
B. Talce: – Veltu savu laiku un naudu mākslinieciski nostrādātiem, emocionāli piepildītiem pasākumiem vai tikšanās laikam ar konkrētu autoru, kurš prot interesanti kaut ko jaunu izstāstīt par sevi un saviem darbiem. Patika 2018. gada Dzejas dienu ieskaņas pasākums – tukumnieku lasījumi duetā “Proza paiet malā” Raiņa un Aspazijas mājā muzejā Baznīcas ielā. Bijušas jaukas kopbūtnes un jaunrades pilnas Kurzemes Dzejas dienas Tukumā. 2016. gadā lielisks bija Kurta Fridrihsona mākslas filozofijai veltītais pasākums Ventspilī. Šogad attālināti patika “Vēstule draugam” – Ziedoņa un Vācieša sarakste, ko skatījāmies ar vidusskolēniem.
– Tieši šogad maini dzīvi – no skaista ciemata pārvācies uz Rīgu. Ar kādām cerībām saisti šīs pārmaiņas?
– Pienākot pensijas laikam, skolā vēlos strādāt minimāli, bet, ja vairs nestrādāju Slampē, tad tur arī nav vajadzības palikt. Savulaik Rīgā esmu nodzīvojusi trīspadsmit gadus.
Te ir liela daļa manu draugu no tā laika, bērni, mazbērni. Gadiem ilgā braukāšana no Slampes uz Rīgu jau galīgi apnikusi. Manas pamatcerības – maza, jauka mājvieta ar dārziņu blakus mežam – jau piepildījušās. Nākotnē ceru vairāk laika veltīt privātskolēniem, mazbērniem un literatūrai. Pēc 63 dzīve ir jāmaina – kaut vai tāpēc, lai būtu interesanti dzīvot, bet vecums tāds, lai vēl jaudātu to paveikt.
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Baibas Talces jaunākās dzejas kopā.
***
Aizrudens
1.
Tur viņš aiziet – tas vējš:
vienīgais, kas mums bija.
Ne tu zini, ne es,
cik lietu šovasar lija.
Gaisma aizpludo peļķēs
pasaules saulē balot –
viss tik pārplūdis sen
un atpakaļ neatskalots.
Kāds, mums abiem tik līdzīgs,
kā dālija ziedēt taisās
bet, kādu brīnumu gaidot,
vēl neatraisās.
2.
Tas laiks ir klāt. Mēs arī aizejam –
jau tumsa melno galvu liek uz rokām,
un klusa top. Un pūce pamostas
un saka labvakaru savam kokam.
Ceļš paliek balts. Ceļš vienmēr paliek balts,
aiz mums čukst tie, kam jākavējas rasā
un zālē vēl. Vēl viņiem ceļa nav
un viņi nezina, kam to lai prasa.
Tu nebaidies. Mūs tumsa neaiztiks,
un nakts, pat nebeidzama, kaut ko sacīs.
Jo abas zina – mēs jau aizejam
uz baltiem bērziem rīta gaismas acīs.
3.
Visu nakti stāv viens degošs koks.
Liesmo. Debesis to nevar nodzēst.
Stāv, līdz sadeg. Vēji pelnus ber
ausmas sārtā perlamutra dozē.
Visu nakti stāv viens nevākts lauks,
runājas ar salnas puķi malā.
Drīz, ar gaismu, viņa pārziedēs
laukam pāri, un tur viss būs galā…
Visu nakti stāv viens cilvēks tur,
grebdams sevi akmenī uz dienu:
zobeni un naži aizviz tālumā,
nojausmu mums atstāj. Dziļi vienu.
Priekšpavasaris
Kūlas degumā mežs uz sliekšņa atstājis melnas pēdas, tāpēc uz vasaru dosimies tīri, pustumsā taustīdamies pa laiku, kur nodeg gadi, paliek gan pelni, gan bēdas. Dosimies ausīdamies, kur pašu dzīlēs glabājas uguns dzirksts. Un mums atliks vien liekties pie jauna pavarda, kurš uzliesmos, likteņa pirkts.
Līdumu pelni krājas un krāsies, līdz mēs pie augšanas tiksim. Caur dūmiem un tumsu uz gaismu un zvaigznēm pa taciņu Diegabiksim. Kad siltums izklīdīs, sastapsim miglu, baltu pār pļavām recam. Koks sastaps koku un ilgi runās, piekļāvies stumbram kā plecam. Cilvēkiem bēgt no nezināmā un no citiem novērsties nāksies. Koks satiks koku, apskausies cieši un ilgi parunāsies.
Aiziet puķe no maniem vārtiem, jo pienākusi par tuvu. Mežvīni pazaudē priecīgi sarkanās lapas, bet pavards jau kuras ugunī tīrā. Un krāsns (kaut arī bez Andersena) – iemīlas sniegavīrā.
**
Audējs auž tālāk. Indiāņu teikas par Lielo Zirnekļsievieti visi jau aizmirsuši. Spāre apstājas lidojumā. Pati savā debesjumā. Klusi audējs auž tālāk vakardienu un rītdienu kopā ar Zirnekļsievietes mājvietu, laika lokiem. Tam jūra ļauj domāt par aizmirstību un tūkstošgadīgiem kokiem. Cikloni atnāk un aiziet, zemi padzirdina. Audējs pēc zvaigznēm smiltīs auž tālāk. Tikai to, ko pats zina.
**
Pienāk vētra ar zvaigžņu acīm… Bet jūtu, kā planētas paglābjas vētras centrā, kur ir tik kluss, kā tikai pie tevis būtu. Rīt saule uzlēks tāpat kā vakar, nomazgās jūrā muti un tu viņas zelta dvieli pasaules kokā pakārsi. Rīt pie vakara uzlēks mēness, tik nepilns, pa pusei pliks, bet pat bērni zina, cik ātri viņš pieaugs, par jaunu kareivi tiks. Lai cik gudri un vareni nejustos mēs pašam Visumam iespārdīt – neraudiet, neskaudiet, neaprunājiet viņu, kas notiks rīt!
Gaisa vingrotāji
Es:
Tas, kas svarīgs piesietā laikā, nav vairs svarīgs, kad dodas projām. Es šūpojos brīva, tu nāc ar savu spēku pie manis, es, paļaujoties ar savējo, eju pie tevis un rakstu dzeju. Tu zīmē kāpnes uz cirka kupolu, pāri arēnas aizai kā tiltu uz jūru. Te, šepat uz šī krasta, kur kādreiz pirmo es uguni kūru.
Tu:
Nebaidies, mīļā, jo nelaime dzirdēs, kā tev nodrebēs sirds! Viņa vienmēr kā vizmaina čūska katrā mūsu kustībā ir. Divas ēnas apstājas manā priekšā zem cirka kupola augstā. To vienu es atstāšu šūpojamies, to otru paslēpšu plaukstā, lai tu esi droša, kad atraujas augums vijīgs no trapeces vieglās. Šobrīd pasaule izmet pelnus zem zvaigznēm, jau izsijātus vēl niekā. Pūlis kā vienmēr sastindzis gaida, vai laimīgi nonāksim lejā. Klusums, baiļpilns kā pirmais sniegs, beidzot pārplīst, kad paklanāmies un izejam vējā.
Mēs:
Tur mūsu tikšanās ārpus cirka uzzied kā puķe, atveras saulei, smaržo pēc jūras un sējas. Prieks par dzīvi ievizas mierīgs dzintara atspulgā vakarējā. Domas par dzīvi pārslīd mums pāri kā polārā pūce, apmetot loku. Pat ja ieslēgsim sevi, atlidos putns – pavasaris un ieskatīsies pa logu. Visi mazie asni tik un tā augšup ies, un mēs varēsim atkal droši skūpstīties.
