Ceļā uz jaunām virsotnēm. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Klausītāju piepildīta Cēsu koncertzāle 2022. gada 19. novembrī, tāda pati publikas interese par nākamo programmu Lielajā ģildē 25. novembrī un arī iepriekšējo Rīgas koncertu 11. novembrī – tas liek domāt par mākslinieciskām kvalitātēm.
Un patiešām – šajos koncertos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) solījis daudz un arī devis daudz. Lielā uzmanība, ko publika pievērsa programmai Cēsīs, ir labi saprotama – tieši tur notika orķestra jaunā mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski inaugurācijas koncerts, taču klausītāju netrūka arī Žana Kloda Kasadesī vadītajam priekšnesumam nedēļu vēlāk. Tarmo Peltokoski dzimis 2000. gadā, savukārt Žans Klods Kasadesī – 1935. gadā, un šie gadskaitļi arī izsaka visu. Tādēļ vēl atskats uz 11. novembra koncertu, ko diriģēja Kasadesī paaudzei piederīgais, 1947. gadā dzimušais Vasilijs Sinaiskis.
Jāsecina, ka orķestris kāpj pāri mākslīgi uzstādītiem stereotipiem – tas devis iespēju pilnībā īstenot savu radošo potenciālu pavisam jaunam diriģentam un vienlaikus atgādinājis arī par cilvēcisku un māksliniecisku briedumu, kas sakņojas gadu desmitiem ilgā pieredzē. Nav pārsteigums, ka ar šādu attieksmi LNSO abos gadījumos guvis teicamus muzikālos rezultātus, kas spēj publiku uzrunāt un saviļņot.
Tātad – vispirms Tarmo Peltokoski Cēsīs ar konceptuāli pārdomātu programmu. Ralfa Vona-Viljamsa Piektā simfonija – tādēļ, ka angļu klasiķim šogad svinama 150. jubileja (un diriģents 10. decembra koncertam Rīgas Domā izvēlējies arī Pirmo jeb “Jūras simfoniju”). Krista Auznieka opuss “Vēlība” – tādēļ, ka Auznieks šajā sezonā ir orķestra rezidējošais komponists. Žana Sibēliusa Piektā simfonija – nu, droši vien tādēļ, ka Peltokoski ir soms, un vismaz Sibēliusa Piekto Latvijas publika ir dzirdējusi iepriekš.
Taču šeit definējami arī citi motīvi un paralēles, kam atslēgu dod Krista Auznieka rakstītais par viņa skaņdarba tapšanas apstākļiem 2017. gadā: “25 gadu vecumā nekur nav jādodas: pasaule ir skaista, plaša un sapņaina, tā ir mīlestības pilna un radīta Tev. Tā ir pasaule, kurā nav pandēmijas, nav kara.” Tad nu arī Vons-Viljamss Otrā pasaules kara laikā rada Piekto simfoniju, kas piesātināta ar siltumu, lirisku apceri un mierinājumu, bet Sibēliuss Piekto simfoniju komponē Pirmā pasaules kara gados un skaņurakstā dod priekšroku majestātisku dabas tēlu un cilvēka dvēseles gaišāko pārdzīvojumu atklāsmei.
Divas lielizmēra simfonijas, kurām pa vidu – aptuveni deviņas minūtes Krista Auznieka mūzikas. Un, kā jau Auzniekam ierasts, šī mūzika ir skaista un emocionāli pretimnākoša, klāt liekot profesionāli saistošus aspektus un psiholoģiskas mistērijas. Uzmanību pievērš gan stīgu mikrotonālie glisando, gan koka pūšaminstrumentu daudzkrāsainās replikas un vēl niansētāki orķestrācijas atradumi, sinestētiski uztveramās skaņu ainas gar klausītāja acīm rit dzīvīgos izgaismojumos, bet orķestris un diriģents raitajā temporitmā un faktūras salikumos orientējas pārliecinoši.
Salīdzinājumā ar Auznieka partitūru Vona-Viljamsa simfonija ir daudz vienmērīgāka un noskaņās monohroma – asāki akcenti ielaužas tikai otrās daļas skerco. Tad nu Tarmo Peltokoski, izvairoties no kārdinājuma kaut ko vēl saasināt vai paātrināt, simfonijas lasījumu veidoja plašās dramaturģiskās līnijās, īstajā brīdī nonākot līdz dinamiskajām virsotnēm un aicinot ieklausīties mūzikas liriskajā plūdumā – šim nolūkam savukārt bija nepieciešami izkopti un kontrastaini tembri gan koka, gan metāla pūšaminstrumentos, un orķestra mākslinieku sniegums tam arī atbilda.
Šāds interpretācijas redzējums bija īstais arī Sibēliusa Piektajā simfonijā, kur, tāpat kā citos komponista lieldarbos, forma jāizveido no vairāk vai mazāk kaleidoskopiskām epizodēm – var diskutēt par diriģenta žestu valodas atbilstību mūzikas emocionālajai temperatūrai vai orķestra frāzējuma precizitāti, taču kopējais iespaids priecēja ar vēstījuma viengabalainību un saviļņojošajām izjūtu maiņām. Tagad, protams, interesanti, kā Tarmo Peltokoski interpretētu Šostakoviča lielās kara simfonijas – Septīto un Astoto (vai Jāņa Ivanova Ceturto un Piekto), jo sākums ar Vonu-Viljamsu un Sibēliusu bija vairāk nekā daudzsološs.
Jaunības enerģija pret vecuma viedumu – tas būtu ļoti labs salīdzinājums, taču Žans Klods Kazadesī 25. novembrī Lielajā ģildē nebija zaudējis nenieka no savas agrākās vitalitātes. Tādēļ arī Sezāra Franka simfoniskā poēma “Nolādētais mednieks” skanēja tik saliedēti un ekspresīvi, turpretī Morisa Ravela Otrās baletsvītas “Dafnīds un Hloja” gleznainās ainas iemirdzējās vizuālā izteiksmībā un trauslos nianšu viļņojumos (te atkal jāatzīmē gan orķestra pūšaminstrumentu spozme un veiksmīgā saspēle ar perkusijām, gan siltie stīgu grupas tembri).
Cita lieta, ka konkrētais Sezāra Franka opuss klasiķa 200. jubilejā no arhīviem laikam gan tika izvilkts galvenokārt didaktiskos nolūkos, lai trenētu ansambļa slīpējumu, un tas šajā visai ilustratīvajā un trokšņainajā darbā arī izdevās. Lielāku gandarījumu tomēr sniedza Anrī Ditijē Pirmā simfonija – salīdzinājumā ar vēlāk radītajām komponista partitūrām varbūt ne gluži oriģinālākais veikums, taču orķestra un diriģenta sadarbībā četrdaļu ciklā ietvertās idejas, formas dramaturģija un instrumentācijas rakursi tika atainoti tik prasmīgi, ka skaņurakstam varēja sekot ar neatslābstošu interesi.
Klāt vēl Ravela vokālais cikls “Šeherezade” ar Karenas Vūras jūtīgo un kolorīto dziedājumu – un tādējādi pret diriģenta veikto franču mūzikas izlasi trīs dažādās komponistu paaudzēs un estētikā bija grūti kaut ko iebilst. Nākotnē, protams, Žana Kloda Kazadesī versijā gaidīšu arī Sezāra Franka simfoniju re minorā un varbūt pat kādu Mesiāna, Bulēza vai Miraija opusu.
