“Mums viss ir jādara daudz ātrāk.” Saruna ar “Latvenergo” valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Čaksti 0
Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar savu redzējumu par AS “Latvenergo” attīstības stratēģiju, alternatīvajiem energoresursu ieguves veidiem, atkarības mazināšanu no Krievijas elektroenerģijas un citiem enerģētikas nozarei būtiskiem jautājumiem ar žurnālistiem Ivaru Bušmani un Kristīni Stepiņu dalās uzņēmuma jaunais valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste.
Kad jūs startējāt uz AS “Latvenergo” valdes priekšsēdētāja amatu, jūs zinājāt par uzņēmuma virzību uz Eiropas Zaļo kursu, bet jūs noteikti nevarējāt zināt par energoresursu cenas straujo pieaugumu, kuru ir izraisījis karš Ukrainā. Vai saistībā ar šiem notikumiem plānots mainīt AS “Latvenergo” darbības stratēģiju?
M. Čakste: Uzņēmuma stratēģijā tas neko daudz nemaina, tikai to, ka mums viss ir jādara daudz ātrāk – gan jāattīsta vēja parki, gan saules paneļu projekti fiziskām un juridiskām personām. Pirms kara šos risinājumus bija iecerēts ieviest sešos līdz septiņos gados, bet tagad tas ir aktuāli jau šodien, rītdien. Jāmeklē iespējas, kā šos projektus iesākt ātrāk. Baltijā pietrūkst aptuveni 50% jaudu energopašpietiekamībai.
Energodeficīts ir saistīts ar to, ka tika slēgta Ignalinas atomelektrostacija un Lietuvā tās vietā nekas nav uzbūvēts. Tas Baltijas valstīs ir jākompensē ar jaunām jaudām. Pirms kara galvenais fokuss bija uz klimatneitralitāti, bet šobrīd ir jādomā par energodrošību un Krievijas gāzes aizvietošanu.
Vai klimatneitralitātes mērķi atvirzīsies otrajā plānā?
Šobrīd galvenais ir nevis klimatneitralitāte, bet iespēja, izmantojot alternatīvo atjaunojamo energoresursu ieguves veidus, samazināt tarifus un atkarību no Krievijas gāzes. Paralēli tiks pildīti visi klimatneitralitātes plāni. Tās valstis, kurām ir atomelektrostacijas, piemēram, Vācijai, slāneklis – Igaunijai, ogles – Polijai, šos plānus, iespējams, uz kādu laiku atliks. Visticamāk, esošo elektrostaciju darbība un ogļu izmantošana tiks pagarināta, lai spētu reaģēt un mazināt atkarību no Krievijas. Tā kā Latvijai nav šādu energoresursu, mums ir jārada zaļās, atjaunojamās enerģijas jaudas un jāmeklē alternatīvi piegādes avoti gāzei.
Kā “Latvenergo” kompensēs trūkstošās energoresursu jaudas?
Nevienā Eiropas valstī nav tik liels jaudu deficīts kā Baltijā. Līdz šim jau ir paveikts liels darbs – izveidoti energosavienojumi ar Somiju, Zviedriju un Poliju. Šīs plūsmas ļauj iegūt Baltijas enerģijas bilancē piegādes arī no citām valstīm. Viens veids ir nepieciešamo jaudu imports no Eiropas valstīm, bet otrs – spēt jaudas ģenerēt pašiem.
Šobrīd ekonomiski pamatoti ir veidot vēja parkus bez OIK, subsīdijām, jo mēs to varam izdarīt uz komerciāliem pamatiem. Šobrīd “Latvenergo” veido kopuzņēmumu ar AS “Latvijas valsts meži” (“LVM”). Attīstot sauszemes vēja parkus, ir iespēja iegūt nepieciešamās jaudas salīdzinoši ātri, pēc trim līdz četriem gadiem jau varēs sajust to ietekmi gan uz cenām, gan deficīta aizvietošanu. Paralēli strādājam pie daudziem citiem projektiem, kas palīdz patērētājiem samazināt atkarību no Krievijas energoresursiem – gan uzņēmējiem, gan privātajiem klientiem piedāvājam saules paneļus, siltumsūkņus. Pēdējā laikā pieprasījums pēc tiem ir ļoti audzis, šogad tas pat ir dubultojies. Tā ir būtiska artava, jo šajā segmentā “Latvenergo” tirgus daļa ir aptuveni 25%. Plānojam to palielināt.
Kāpēc “Latvenergo” ir ieinteresēts saules paneļu uzstādīšanā mājsaimniecībās, kuras pašas sāks ražot enerģiju un tādējādi to mazāk pirks no jums?
Mēs palīdzam cilvēkiem šīs iekārtas uzstādīt, tā ir daļa no mūsu biznesa. Raugoties ilgtermiņā, bez elektroenerģijas tirdzniecības mums vajadzētu piedāvāt saviem klientiem vēl vairāk pakalpojumu, kļūstot par plašāka profila pakalpojumu sniedzēju. Šobrīd mēs piedāvājam saules paneļus un siltumsūkņus, tādējādi aizsargājot cilvēkus no augstajiem tarifiem, kas ir stājušies spēkā karadarbības rezultātā.
Vai šobrīd uzņēmums tiek galā ar mājsaimniecību pieprasījumu pēc saules paneļiem un siltumsūkņiem?
Pieprasījums ir liels. Līdz ar Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas piedāvātajām subsīdijām sagaidām, ka pieprasījums pēc alternatīvajiem risinājumiem pieaugs vēl vairāk. “Latvenergo” ir nodrošinājies ar papildu darbaspēku.
Vai saules paneļu nepietrūks?
Paneļu nepietrūks, bet cenas globālā līmenī, iespējams, tiem pieaugs. Tas ir saistīts ar metāla un citu izejmateriālu cenas palielināšanos un inflāciju, kā dēļ tirgū ir vērojams neliels haoss. Taču pieļauju, ka uz atbalsta rēķina šīs izmaksas sabalansēsies.
Jāsecina, ka ieguvējas būs tās mājsaimniecības, kuras saules paneļus uzstādīja pagājušajā gadā…
Noteikti. Turklāt šīs mājsaimniecības vieglāk pārdzīvoja šo ziemu.
Kāds būs “Latvenergo” ieguldījums vēja parku kopuzņēmumā ar “LVM”? Kādas kopējās investīcijas šī projekta īstenošanā?
Konkrētāk par šo projektu mēs varēsim runāt maijā, kad Ministru kabinetā ir jāiesniedz priekšlikums par šo kopuzņēmumu. Šobrīd notiek sarunas ar “LVM” par to, kā šo savienību būtu vislabāk veidot. Abām pusēm ir jājūtas komfortabli.
“LVM” enerģētika nav prioritāte, bet šis uzņēmums ir eksperts savā nozarē – mežsaimniecībā, meža ceļu izbūvē. Tas ir īpaši svarīgi, jo mēs vēlamies šo projektu izveidot ar pēc iespējas lielāku atbildību pret sabiedrību un vidi. Kopuzņēmuma proporciju sadalījums pret abiem partneriem vēl joprojām ir atvērts. Paredzams, ka “Latvenergo” būs galvenais investors un projekta vadītājs. Tā kā nebūs nekādas valsts subsīdijas, mēs darbosimies kā divi komercuzņēmumi, ar no tā izrietošajām sekām, proti, viss būs pēc tirgus principiem. Mēs šo projektu attīstīsim bez starpniekiem.
Vai lēmums attīstīt vēja parkus valsts mežos ir pieņemts tādēļ, ka vēja parku attīstītaji, piemēram, SIA “Eolus”, nespēja vienoties ar vietējiem iedzīvotājiem?
SIA “Eolus” darbojas jau desmit gadus, bet mēs neredzam nekādus rezultātus. Pirmkārt, mēs vēlamies būvēt lielus vēja parkus un iegūt nepieciešamo kapacitāti, lai mūsu vēja parki spētu sevi atpelnīt. Otrkārt, mēs vēlamies pēc iespējas mazāk ietekmēt iedzīvotājus. Šis nebūt nav unikāls projekts, tādi ir realizēti Īrijā un citās valstīs.
Ar lieliem vēja parkiem jūs domājat tādus, kuros ir ļoti daudz ģeneratoru vai arī tie ir ļoti augsti – vairāk nekā 200 metrus virs zemes ar milzīgiem spārniem?
Tie būs lieli pēc abiem minētajiem parametriem. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, ģeneratori tiek uzstādīti daudz augstāk – tur ir lielāks vējš un šādi vēja parki spēj sevi atpelnīt. Visi tie vēja parki, kuri ir izveidoti pirms pieciem gadiem, pārsvarā tiek subsidēti. Un tie šobrīd vairs nav konkurētspējīgi.
Vai tas nozīmē, ka šīs turbīnas būs tuvu pie augstsprieguma līnijas, piemēram, Ķemeros, kur tā iet cauri visai nacionālā parka teritorijai?
Lai varētu sākt būvniecību, ir nepieciešams saņemt atļaujas gan no pašvaldībām, gan dabas ekspertiem. Mēs izskatām ļoti daudzas potenciālās vēja parku būvniecības vietas. Loģiski, ka tām ir jābūt noteiktā attālumā no augstsprieguma tīkliem un pieejamajām jaudām.
Cik pamatots ir ornitologu satraukums par to, ka lielie vēja turbīnu spārni traucēs putnu migrāciju, aizbaidīs tos no ligzdām?
Tas ir ornitologu darbs – rūpēties par faunas aizsardzību. Taču satraukumam nav pamata, jo ietekmes uz vidi novērtējums noteiks to, cik tālu atrodas aizsargājamo putnu ligzdas un kur drīkst būvēt šādus vēja parkus. Kopumā vēja parku ietekme uz putniem nav tik liela, kā to daļa sabiedrības iedomājas.
Paredzams, ka vēju parku izbūve izmaksās aptuveni vienu miljardu eiro. Kā “Latvenergo” plāno piesaistīt šādus līdzekļus? Vai būs jauna uzņēmuma Zaļo obligāciju emisija?
Jā, Zaļās obligācijas būs viens no veidiem, kā finansēt šos projektus. Apstiprinātais “Latvenergo” 2022.–2026. gada attīstības plāns paredz, ka ar šādu finansējumu arī pietiks pirmajiem pieciem gadiem. Šis projekts tiks īstenots vairākos posmos. Būvniecība uzreiz netiks sākta miljarda eiro apjomā. Līdz ar to no pirmajiem uzbūvētajiem vēja parkiem tiks gūti ienākumi, kas tiks ieguldīti nākamajos. Iespējams, ka valsts nāks pretī un no uzņēmuma vairs neņems dividendes 80%, bet 60% apjomā no peļņas. Tādējādi tiktu rasts vēl papildu finansējums.
Meži nav vienīgā vieta, kur var attīstīt vēja parkus. Vai apsverat iespēju tādus būvēt arī jūrā?
Jā, tiek pētīts arī šāds risinājums, šobrīd esam izvērtēšanas stadijā. Sauszemes vēja ģeneratori jau ir sasnieguši tādu tehnoloģisko līmeni, ka tie ir komerciāli pašpietiekami, turpretim atkrastes vēja parku ģeneratori vēl ir attīstības stadijā. Sagaidām, ka 2027. vai 2028. gadā tie varētu sasniegt sauszemes vēja parku līmeni un neprasītu papildu subsīdijas.
Kādus vēl enerģijas ieguves veidus, bez jau minētajiem, Latvijā būtu vērts attīstīt?
Visi minētie veidi ir izvēlēti, balstoties uz pētniecības datiem. Tie ir dzīvotspējīgi arī bez OIK. Gan atkrastes vēja parki, gan jūras viļņu un ūdeņraža tehnoloģijas, kas pasaulē tiek uzskatītas par perspektīvām, šobrīd vēl ir neefektīvas un komerciāli neizdevīgas. Iespējams, pēc kādiem pieciem vai desmit gadiem varēsim runāt par zaļu un izmaksām atbilstošu ūdeņraža izmantošanu elektrības ražošanā.
Tāpat pētām nelielās modulārās atomelektrostacijas, kuras Baltijas valstīm būtu piemērotas, jo tām ir salīdzinoši mazāka jauda – līdz 300 MW, taču ātrāk par 2032. gadu tādas nevar uzbūvēt.
Šobrīd sākam ar tiem gatavākajiem ābolīšiem, kas ir rokas stiepiena attālumā. Saules paneļi mājsaimniecībās ir daudz efektīvāki par vēja ģeneratoriem mājsaimniecībās, turklāt nākotnē tie būs iestrādāti jumta seguma materiālos, kas arī nav mazsvarīgi. Iedzīvotājiem šobrīd vajadzētu nopietni domāt par energoefektivitāti un šo vasaru izmantot, gan siltinot mājokļus, gan uzstādot siltumsūkņus. Ideāls variants būtu saules panelis plus siltumsūknis, kas dos vislielāko ekonomiju.
Tāpat ir būtiski jāsamazina nelietderīgi izmantotās enerģijas apjoms. Vislētākā un viszaļākā enerģija ir tā, kuru mēs neizmantojam.
Kāpēc jūs nepieminat biogāzi kā vērā ņemamu resursu, piemēram, termoelektrocentrāļu (TEC) darbības nodrošināšanā?
Mūsu zinātnieki ir gājuši nedaudz citā virzienā, mēs apsveram iespēju nākotnē TEC darbībā izmantot ūdeņradi. Šobrīd ir projekts, lai radītu ūdeņradi un pievienotu to gāzei vismaz 5% apjomā, tad pētīt, kā tas darbojas, un, iespējams, vēlāk palielināt pievienotā ūdeņraža daudzumu. Tas labi sasaistās ar vēja parkiem, kuriem reizēm būs lieka enerģija, kuru varēs pārvērst ūdeņradī un tādā veidā izmantot. Biogāzei noteikti ir perspektīva siltuma ražošanā, un lielās lauku saimniecības to jau pilnvērtīgi izmanto.
“Latvenergo” valdības uzdevumā iegādājās divas teravatstundas sašķidrinātās dabasgāzes no ASV, Norvēģijas un Kataras. Vai iepirksit vēl?
Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, mēs par to domājam, jo nākotnes scenāriji var būt ļoti dažādi un, iespējams, “Latvenergo” vajadzēs apgādāt lielāku klientu skaitu ar gāzi. Notiek sarunas ar ražotājvalstīm, mēs meklējam risinājumus ilgtermiņa gāzes piegādēm.
Vai “Latvenergo” nav saņēmis uzdevumu no sava akcionāra, Ekonomikas ministrijas, kļūt par dabasgāzes nodrošinātāju arī mājsaimniecībās?
Gribu precizēt – mums ir bijis uzdevums, kas liek rūpēties, lai gāze būtu valstiski svarīgu funkciju veikšanai – elektrības un arī siltuma ražošanai. Un par mājsaimniecību apgādi atbild katrs komersants, kam ir atbilstoši līgumi ar klientiem. Mēs, protams, jau vairākus gadus esam gāzes piegādātāji saviem klientiem.
Kāda bija cena, par kādu “Latvenergo” iegādājās gāzi, kas tiks atvesta ar pirmajiem diviem kuģiem?
Spriest par cenas izdevīgumu kara laikā ir ļoti grūti. Mēs nefiksējām cenas tās pīķa pozīcijās. Tā kā gāzes iesūknēšanas laiks ir aprīlis, maijs, tad cenas vēl veidojas, kas ir samērā sarežģīts process, un tajā ir vairākas komponentes.
Vai tad iepirkumā piegādātāji uzvarēja par cenu, kas būs zināma tikai aprīlī vai maijā?
Daļa cenas tika fiksēta pirms, daļa tiks fiksēta pēc gāzes piegādes. Tāds ir šī iepirkuma risku pārvaldības modelis. Mums ir dažādi finanšu instrumenti, ar kuriem mēs kontrolējam cenas svārstības.
Kādu apkures veidu jūs pats izmantojat?
Rīgas dzīvoklī man ir gāzes apkure. Tādu dzīvokli es iegādājos. Ja kādreiz tas bija pluss, tad tagad tas ir liels mīnuss. Mājā, kuru es uzbūvēju laukos, ieliku siltumsūkni, atliek vēl tikai uzlikt saules paneļus.
Kā zināms, no Krievijas tiek importēti aptuveni 15% elektronerģijas. Vai pastāv iespēja, ka gadījumā, ja Krievija pārtrauc elektroenerģijas eksportu uz Baltijas valstīm, kāda Latvijas pašvaldība vai pat lielāka pilsēta uz kādu laiku paliek bez elektrības?
Paldies Dievam, Latvija jau sen ir izvēlējusies par labu dalībai ES un NATO! Kopš tā laika ir paveikts liels darbs, lai mūs integrētu Rietumeiropas elektroenerģijas tirgū. Ir izveidoti savienojumi ar Zviedriju, Somiju un Poliju, kas nodrošina to, ka varam izdzīvot bez Krievijas elektrības.
Pērkot elektroenerģiju no Krievijas, mēs netieši atbalstām karu Ukrainā. Varbūt šis ir īstais brīdis, lai no tās atteiktos?
Mums nav tiešu iepirkumu no Krievijas. Tas, kas ienāk mūsu biržas apgabalā no Krievijas, jau kādu laiku ir salīdzinoši ļoti mazs apjoms, un tas tagad ir vēl mazāks. Pilnībā atslēgšanās no Krievijas tīkla bija plānota 2025. gadā, šobrīd ir skaidrs, ka tas varētu notikt arī ātrāk Ja atslēgšanās notiktu tagad, tas radītu diskomfortu Baltijas valstīm un tehniskas problēmas citiem elektroenerģijas tirgus dalībniekiem. Tas būtu krīzes scenārijs. Savukārt, ja Krievija izlemtu elektrības padevi atslēgt bez brīdinājuma, tīklā rastos desinhronizācija. Šie jautājumi ir neatkarīgā pārvades sistēmas operatora AS “Augstsprieguma tīkls” kompetencē.
Kad valsts kļūs enerģētiski neatkarīga, proti, varēs lepni pacelt augstu gaisā karogu un paziņot, ka enerģijas pietiek un ka “Latvenergo” var to arī eksportēt?
Cerams, ka savas enerģijas mums pašiem varētu pietikt 2027. vai 2028. gadā! Par eksportu visa gada garumā mēs varētu sākt domāt ne ātrāk kā 2030. gadā.
Vai tas nozīmē, ka Latvijā atomelektrostacija nebūtu vajadzīga?
Vēja parku attīstības rezultātā – gan uz sauszemes, gan jūrā – līdz 2035. gadam mēs varēsim iegūt līdz pat 2000 MW. Ja runājam par atomelektrostacijām, tās varētu būt divas mazās modulārās reaktoru stacijas Igaunijā ar kopējo ražošanas jaudu 600 MW. Un tas nebūs ātrāk par 2032. gadu. Tā varētu būt bāzes enerģija, kuru iespējams iegūt vienmēr, arī tad, kad nepūš vējš un nespīd saule.
Vai arī elektrības cena piedzīvos tik lielu lēcienu, kādu naftas un gāzes cena?
Paradokss ir tāds, ka šobrīd gāze ir dārgāka nekā elektrība. Tā tam nevajadzētu būt, jo elektrībai kā gala produktam vajadzētu būt dārgākai. Tiklīdz tiks nodrošinātas sašķidrinātās dabasgāzes plūsmas un tās pietiekamība, gāzes cenas izlīdzināsies. Ir iespējami dažādi scenāriji, bet elektrība nav tik tiešā atkarībā no gāzes un naftas cenām, jo vēl kā resurss jāņem vērā ogles, AES, vēja un saules enerģija. Daudzi energoietilpīgie uzņēmumi ar šādām gāzes cenām vairs nespēs turpināt ražošanu, tie uz kādu brīdi tiks aizvērti vai energoresursus tērēs mazāk. Sagaidāms, ka gāzes patēriņš samazināsies arī mājsaimniecībās. Tas pats būs arī ar elektroenerģiju. Tās cena mainās katru dienu, tāpēc šobrīd izteikt cenas prognozes ilgtermiņā nav iespējams.
Kā jūs vērtējat Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras iniciatīvu daļēji kompensēt energoietilpīgo uzņēmumu energoresursu cenas pieaugumu no valsts kapitālsabiedrību, tostarp “Latvenergo”, peļņas?
Šāds lēmums ir “Latvenergo” akcionāra – Ekonomikas ministrijas – kompetencē. Es šādu iniciatīvu vērtēju pozitīvi. Daļēji peļņa, ko uzņēmums gūst, ir paredzēta, lai atbalstītu sabiedrību dažādos ar enerģētiku saitītos jautājumos. Tā kā uzņēmuma darbība ir vērsta uz izaugsmi, projektu skaits turpina palielināties un nākotnē peļņa, iespējams, augs, valsts dividendēs varēs saņemt vairāk, kā rezultātā iespējas atbalstam palielināsies.
Jūs kļuvāt par “Latvenergo” valdes priekšsēdētāju šī gada janvārī. Pirms tam vadījāt šokolādes ražotni “Pure Chocolate”. Kā jūs varētu salīdzināt darbu šokolādes ražotnē ar darbu enerģētikas uzņēmumā šajā nozarei īpaši sarežģītajā laikā? Vai dzīve vairs nav tik salda kā iepriekš?
Es vadu dažādus uzņēmumus jau no 21 gada vecuma – katram ir savs saldumiņš un garoziņa. Esmu vadījis arī kafijas ražotni un kancelejas preču uzņēmumu, ir nācies vadīt lielus uzņēmumus arī Krievijā un Ukrainā. Man dzīvē ir bijuši dažādi izaicinājumi, piemēram, veikt uzņēmuma pārstrukturizāciju un izvest to no krīzes 2008. gadā. Palīdzēšu “Latvenergo” komandai tikt galā arī ar šā brīža energoresursu krīzi, ir izstrādāti visi iespējamie scenāriji, kā uzņēmumam veiksmīgi turpināt darbu un attīstību.
