Anda Līce: Svētku drēbēs tērpušās un ar ziediem rokās Minskas ielās izgāja sievietes. Vara neuzdrīkstējās viņas aiztikt 1
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Visskaistākais mītiņš manā dzīvē,” tā savā reportāžā par 13. augustā Minskā notikušo sieviešu miermīlīgo mītiņu un gājienu teica sajūsminātais krievu blogeris un arī Habarovskas protestu atspoguļotājs Aleksejs Romanovs. Pēc tam, kad vara bija nežēlīgi izrēķinājusies ar protestētājiem un panākusi, ka prezidenta vēlēšanu uzvarētāja Svetlana Tihanovska pamet savu valsti, svētku drēbēs tērpušās un ar ziediem rokās pilsētas ielās izgāja Minskas sievietes.
Gājiens noslēdzās ar ziedu nolikšanu pie Uzvaras memoriāla. Vara neuzdrīkstējās viņas aiztikt. Tā bija gudra un vēl nepieredzēta brīvības gribas demonstrācija. Sieviešu rokās nebija plakātu, vienīgi ziedi.
Tas, ka divdesmit pirmajā gadsimtā ir kļuvušas iespējamas tādas revolūcijas, liecina jau par zināmu apziņas briedumu.
Tik varena pacēluma brīžos neizpaliek arī eiforija un pastāv riski pakļauties dažādām provokācijām.
Baltkrievijai tagad ir ārkārtīgi svarīgs pasaules atbalsts visos līmeņos, nevis nogaidoša vērošana. Baltijas valstu vadītāju un Polijas paziņojums ir nācis īstajā laikā, jo neatkarību jau atguvušie vislabāk zina totalitārās varas nežēlību un viltību. Kremlim aizvien pie rokas ir ātrās aneksijas scenārijs – “zaļo cilvēciņu” izmantošana, kā tas notika Ukrainā, sagrābjot Krimu un iebrūkot Donbasā un ko bija paredzēts atkārtot arī Baltkrievijā.
Aneksiju var veikt arī ilgākā laika posmā, rīkojoties daudz smalkāk, destabilizējot situāciju valstī un augstos amatos iebīdot Kremlim lojālus politiķus. Revolūcijas vienmēr rīko romantiķi, bet tās augļus bauda nelieši.
Arī šo ceļa posmu uz brīvību nākas noiet visām tautām.
Nedrīkst aizmirst, ka gan Ukrainas, gan Baltkrievijas sagrābšana ir Putina ilgi lolotais mērķis, un, lai īstenotu Krievijas impērijas vēsturisko robežu atjaunošanu, tiek gaidīts piemērots brīdis. Par laimi, līdz šim to ir izjaukuši tādi vērā neņemti dotumi kā tautu griba, vēstures attīstības gaita un dažādi neparedzami notikumi.
Neatkarīgi no tā, kā diktatori uztver viens otru, režīmiem kritiskās situācijās viņu solidaritāte ceļu uz brīvību var pārraut ar tankiem un gājumu uz brīvību uz laiku apturēt.
Protesta akcijās Habarovskā skanēja lozungs “Putins – zaglis”. Uz žurnālista jautājumu, kas tad ir nozagts, kāds vīrs kodolīgi atbildēja: “Dzīves laiks.”
Jo Krievijā divdesmit, bet Baltkrievijā veseli divdesmit seši vienvaldības gadi neskaitāmiem cilvēkiem patiešām ir izrādījušies zaudējumu gadi. Jā, arī demokrātiskās valstīs institūcijas bieži rīkojas negodīgi un pamanās cilvēku apzagt, kā mēs to bieži piedzīvojam. Cilvēks pat ļoti daudz dzīves laika sev nozog arī pats. Un tomēr, ir milzīga atšķirība starp to, ko piedāvā demokrātija, un ko – diktatūra.
