“Vienkārši, mammu. Tu mani mīli? Mīli. Tāpēc jāpalūdz, lai tās dāvanas, kas seko manai zemes dzīvei, sāk palīdzēt mums izaugsmi gūt. Jākļūst labestīgiem, mīlošiem. Nevis kalpus jāveido, kas iebaidīti, bet gan mīlošus, jaukus cilvēkus. Ir jālūdz, labestīgi jālūdz, bez liekulības un skaudības. Lūdz – un Tev taps dots. Klauvē – un Tev atvērs.” Dēls atstāstīja savu sarunu. 0
“Vēl man pavēstīja, ka jālūdz piedošana”, mazais turpina. “Ir piedzimis mūsu Pestītājs, Jēzus Kristus. Arī piedošana tiks dota, ja lūgsim. Un lūgsim šādi: Jēzu Kristu, piedod man, Tavam kalpam/-onei (tā vārds, uzvārds, kas lūdz), par visu, ko es esmu nodarījis pāri Tavam kalpam/-onei (tā cilvēka vārds, uzvārds, par kuru tiek lūgts) šajā un iepriekšējā dzīvē.” Tādējādi tiks piedots pat tad, ja cilvēks, kuru esam apbižojuši, negribēs mums piedot. Caur Jēzu Kristu mēs visi esam saistīti.
“Spēks ticībā”, noteica mamma un noglāstīja savu dēlu. “Sanāk, ka mums jākļūst cilvēkus pieņemošākiem, nedalot tos. Jāpieņem viņi tādi, kādi tie ir.”
“Jā, mammu, tieši tā, arī eņģelis tā noteica. Netiesāsim, jo katrs ir savā vietā. Ir jāpieņem un jāapzinās, ka katrs atbildam tikai un vienīgi par sevi. Ja, piemēram, es kādam nepatīku, tā ir viņa (tā cilvēka) problēma. Bet, ja man kāds nepatīk, tad tā ir mana personīgā problēma. Vēlme izcelties patiesībā nav iedvesmojoša. Cilvēkus nav jādala, bet jāmācās būt cilvēcīgam. Katrs uz zemes uzturamies noteiktu laiku. Katrs esam ielikts savā vietā – sava uzdevuma veikšanai. Tātad, ja esam problēmu ieskauti, sakne slēpjas tikai mūsos pašos.”
Māmuļa samulst. “Kas sanāk? Ne jau otrs kaitē, bet taisni otrādi – dziedina? Tātad patiesībā cieš bailes – tām sāp, bet mēs kļūstam veselāki. Bailēm sāp, tās dilst un sāpīgi kliedz. Bailēm sāp – jo tās kā dzīvi radījumi, kas mūs ekspluatē. Bet mēs, savas neziņas maldināti, apvainojam tos, caur kuriem tiekam dziedināti. Tas ir mūsu ego, kas salīdzina, kas konkurē, kas vēlas spīdēt citu acu skatu (sabiedrības) apjūsmas spozmē, taču patiesībā mēs visi esam Viens, mēs esam nākuši no Dieva, tāpēc salīdzināšana ir nevietā, tā liek mums kļūt laicīgiem, lai gan patiesībā esam bezgalīgi. Mūsu dzīves mēraukla ir tikai un vienīgi prieks –prieks it visā, ko daram, dzīvojot šeit un tagad. Jā, dēliņ, tieši tas ir īstais ceļš uz brīnumu!”
Ilgi tie skāvušies sačukstējās. Mamma un viņas gaišmatainais dēls. Abi runāja, smaidīja un laimīgi jutās.
