Lielie maizi ēd, kamēr mazais guļ un sapņo. “Skaista gan mana māmuliņa”, tas domās dalās ar saviem sargeņģeļiem. “Gudra, laipna, patiesa teicamniece, bet tētis – īstens vīrietis un atbalsts. Skaista mana dzīve, vēl skaistāku veidošu. Bet kā to pateikt? Vēl runāt neprotu. Kad pratīšu – vai nebūšu jau piemirsis?” Nāk mamma, ņem rokās savu lolojumu. “Kā sauksim Tevi, mīļā personība?” Mazais silti smaida – vārds “personība” viņu iepriecina nudien. “Ja vecāki apjaustu, cik daudz es zinu, viņi laikam izbītos” – ķipara seju klāj viltīgs smīns. 0
Jā, brīnums ir noticis – pasaulē nākusi personība. “Pielīšana man neder, vajadzīgs patiesums, godīgums un sapratne”, mazais atceras eņģeļu teikto. “Bet kā to pateikt pieaugušajiem?” Rīts gudrāks par vakaru, tas nodomā, iemiegot uz omītes pleca. Klāt svētku laiks, rūķu čala paver pasakai durvis. Kad dejošanas prieks pārņem it visu, mazais turas pie rūķu drēbēm. “Skat, mūsu ķipars danco”, nosaka omīte, mazo liekot gultiņā.
Aust kārtējais rīts, skrien gadi – klāt jau atkal svētku gaidīšanas laiks. “Mūsu mazais teicamnieks”, priecājas vecāki. “Jā, cik moži gan dodas mācīties, tik – lai uzmanās uz ielas”, nosaka omīte, bažīgi tīrot logu. “Tu neuztraucies, mammu, viņam sargeņģelis drošs; atceries, kā noticējām brīnumam un skat, skaista māja ezera krastā. Dzīve skaista, ja brīnumam tic!” Ezers, tīras domas un gaiša sirds. “Tu – mana iedvesma, mīļā”, ienāk istabā tētis un nosaka, sēžoties pie klavierēm.
Dzīves straume plūst, reizēm kā ūdens šalkoša virsū brāžas. Ko darīt? Refleksi savu dara. Laiks pārdomām. Varbūt mēģināt domas pamainīt? Mūsu sirmums ir mūsu gudrība – pieredze. “Kāda tā?” – mazdēls jautā vectēvam, draiski somu skapī liekot. “Sargāt pieri, neskriet domām pakaļ”, nosaka mamma, mīlīgi skaujot savu lolojumu. Māmiņas sapratne un sievišķība, tēta stiprais vārds – tas kā vairogs un sargs. Saule lec un riet, bet mīla plaukst un zied. “Jums gēni labi”, atsmej dēls, abus cieši skaudams savās saujās platajās. Rit vakariņas, miers pie galda valda – jo domas tīras galvā turas. Ēdiens garšīgs, maltīte jauka, pateicība teikta. Kopīgi un ar smaidu tie mazgā traukus aši – vakara stundas rit, laiks arī atpūsties doties. “Mūsu mīlas divpadsmitais pavasaris”, miegā laižoties, laimīgi nosaka abi vecāki. “Rīt koncerts, dēls spēlēs. Izlaidums. Vēl viens brīnums gaidāms.” Dzīve kā brīnums, kā pasaka. Mūsu rokas kā otas. Balta dzīves-lapa dota, un uzdevums, kas galvās mīt.
