Ceļā uz brīnumu. Sirdi uzrunājošs stāsts Ziemassvētku noskaņās 0
Teksts – Dagnija Millere-Balandīna
Ar stāstu dalās – Ivars Vrubļevskis
Dārgais iziet pasaulē, gādīgas rokas to pavada. Cieši tas piekļāvies mātes siltajam plecam. Divas acis izstaro prieku. Vēl runa lēna un kājas mazas, tik gars jau varens. Tas iepazīst pasauli – pēc debess juma varenā. “Cik skaisti tur bija” – mazais atceras smieklu pielietās rotaļas ar eņģeļiem un sapņaini noskata automašīnas rasoto logu. Uz mirkli pabijis pasaulē, tas iemieg mammas siltajā klēpī. Ataust ceļš – bez bedrēm, steigas, beigām un drūzmas. Vārti lēnām veras un stāvi gaida. Mazais gariņš ir klāt – viena roka mammu tur, otra eņģeļa plaukstā guļ. Turpinādams dusēt māmiņas klēpī, viņš dodas sapņu valstībā. Jautājumu daudz – veidojas alkas pēc padoma.
“Kāpēc pieaugušie brīnumiem netic?” Vēl un vēl jautājumi birst.
Eņģeļi uzmanīgi klausās un mazo mācīt sāk: “Tu, mūsu mazais, iemāci to viņiem.”
“Bet vai lielie maz klausīs?” – tas pamodies nodomā.
Rīts. Koki jau kaili, zemi sāk klāt sniega sega. Mamma mazo ienes istabā. Silti. Jūtams, ka tikko cepta maize – vecāmāte pacentusies, gatavojoties mazdēliņa atvešanai. Pieglaudusi savus zeltainos matus, mamma rāda savai māmiņai mazo sārtvaidzi. Stāsta tā par savu dzīvi, pilsētu, kurā mīt, par dziesmām un dejām, par jauno grupu, kolektīvu un saviem tālākajiem plāniem. Mazais smaida – tas labi zina mammas dzīvi. Eņģeļi pacentušies.
