Uldis Šmits: Staļina ārpolitikas metodes Kremlim noder arī tagad 7
Slavenās 1989. gada 23. augusta akcijas priekšvakarā Baltijas Padome pieņēma aicinājumu “Baltijas ceļš – ceļš uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā”. Dažas dienas vēlāk 26. augustā PSKP CK nāca klajā ar paziņojumu “Par stāvokli Baltijas padomju republikās”. Stāvoklis, raugoties no Maskavas, bija pavisam nelāgs, jo Baltijā “pārkārtojumu procesus izmantoja nacionālistiskie, ekstrēmistiskie grupējumi un pakāpeniski sāka ieviest notikumu attīstībā neveselīgus elementus”. Padomju iekārtas vājo veselību apliecināja arī šī “masu akcija, kuru 23. augustā sarīkoja Tautas frontes un organizācijas, kas tām pieslejas, un kuras politiskā jēga bija noskaņot Baltijas republiku tautas uz atdalīšanos no Padomju Savienības”. Baltijā rosījās “zināmi spēki”, proti, jau pieminētie “ekstrēmisti”, “organizācijas, kas atgādina buržuāziskā posma un fašistiskās okupācijas laiku politiskos formējumus”, kā arī aizdomīgas personas “no Rietumiem”. Paziņojums īpaši uzsvēra, ka “aicinājumi saraut sakarus ar citām milzīgās un varenās valsts tautām nenāk no vienkāršo cilvēku vidus”. Realitāte tomēr bija citāda. Latvijā atmodu lielā mērā ievadīja tieši t. s. vienkāršo cilvēku uzdrīkstēšanās teikt patiesību.
Arī 1989. gada vasarā vēl valdīja puspatiesības jeb mēģinājumi pielāgot nevienam vairs nenoslēpjamos komunistisko režīmu apsūdzošos faktus šim pašam režīmam, kas glābšanas vārdā bija pakļauts pārbūves un demokratizācijas eksperimentam. Pat 26. augusta paziņojumā bija norādīts, ka PSKP CK “dziļi izprot pārbūves specifiku Baltijas republikās”, tuvāk nepaskaidrojot, kas tā īsti ir par specifiku. Gada nogalē PSRS Tautas deputātu otrais kongress nosodīja un atzina par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža Molotova–Ribentropa paktu jeb Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienoto slepeno papildu protokolu par Austrumeiropas sadalīšanu, lai gan PSRS vadītāji, Gorbačovu ieskaitot, turpināja melst, ka protokola oriģināls nav atrasts. Oriģinālu “atrada” drīz pēc PSRS sabrukuma, taču Padomju Savienības mantiniece Krievija pārmantoja arī Baltijas valstu okupācijas fakta neatzīšanu. Bet Maskavas attieksme pret Staļina ārpolitiku ir piedzīvojusi dažādas izmaiņas atkarībā no konjunktūras un izvirzītajiem mērķiem. Kad Putins 2009. gadā izrādīja ieinteresētību uzlabot attiecības ar Poliju, viņš nodēvēja Otrā pasaules kara sākumā notikušo PSRS sadarbību ar nacistisko Vāciju par amorālu un bezjēdzīgu. Pērn, apcerēdams 1939. gada līgumu, viņš izmeta: “Kas gan tur slikts, ja Padomju Savienība negribēja karot.” Itin kā Staļins būtu alcis pēc Eiropas miera… “Tādas toreiz bija ārpolitikas metodes,” sacīja Putins, un šī tēze ir guvusi tālāku izvērsumu Kremlim pietuvinātu ekspertu sacerējumos. Putina piesauktās ārpolitikas metodes, kādas esot bijušas “toreiz”, viņam noder arī tagad. Toreiz Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas draudzības perioda sākumā Molotovs PSRS Augstākajā padomē bija klāstījis, ka Polija nav tiesīga eksistēt un ka agresijas jēdziens jāpiepilda ar jaunu saturu, jo īstie agresori esot Anglija un Francija. Līdzīgi tagad – agresors ir nevis Krievija, bet NATO un Ukraina, kura nemaz nav īsta valsts un kurā plosās ekstrēmisti un fašistiski formējumi, kamēr vienkāršie cilvēki gaida palīdzību no Maskavas. Īstenībā tie bija viņi, pārsvarā jaunieši, kas iekustināja pārmaiņas Kijevā, lai korumpētā elite turētu solījumu parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Kremļa uztverē Kijeva izdarīja nepiedodamu ģeopolitisko izvēli, kas salīdzināma ar igauņu, latviešu un lietuviešu, tiesa, citos apstākļos vēl padomju laikos izteiktajām prasībām. Šodien arī ukraiņi savā ziņā mēro ceļu “uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā”. Taču tas nu kļuvis par kara ceļu.
