Ceļā pie sevis. Kristīne Maka dēļ vēža zaudējusi kāju, bet ne dzīvessparu 0
Nesen klajā nākusi neparasta grāmata Ceļš pie sevis – veidota tikai no simts piecdesmit viena jautājuma, ko katrs rosināts uzdot sev. Neparasta ir arī tās autore Kristīne Maka – psiholoģe, lektore, triju dēlu māte, mājsaimniece, sieva. Kristīne pēc saslimšanas ar vēzi zaudējusi kāju, taču spējusi izstaigāt sevis un pasaules izzināšanas plašumus, iezīmēt dvēseles lidojuma augstumus, saskatīt dzīvas dzīvošanas aprises.
– Nepadodos – labs atspēriena punkts sarunai par izturēšanos pārbaudījuma brīžos. Tomēr manis pašas pārdzīvotais brīdina, ka šim jēdzienam ir vairāki līmeņi. Esi stiprs, jāiztur, būs labi! – taču dzelmi, līdz kurai jānolaižas, šie vārdi neskar.
Kad zaudēju kāju, daudziem acīs bija asaras, bet es ne raudāju, ne vaimanāju: viss kārtībā, nepadodos! Vēl uzmundrināju citus. Tikai vēlāk, padziļināti pievēršoties garīgai praksei, sapratu: īstā nepadošanās – neiestrēgšana, nepazušana, neiznīkšana – notiek savādāk. Iemācoties nevis aiziet no situācijas, bet pieņemt to, apzināties un izsāpēt. Tikai tad tā vairs nesit atpakaļ un neliek ciest.
Tāpēc jēdziens nepadoties ir riskants. Izveseļoties vēl nenozīmē būt veselam. Daudz svarīgāk ir atbildēt sev uz jautājumu, kā atjaunot un saglabāt veselumu pēc tam, kad kaite to izpostījusi un deformējusi. Vēl vairāk – pieņemot, ka slimība nāk, labu gribēdama, saprast, uz kādiem negludumiem manā dzīvē, kas neļauj būt veselumā, tā norāda ar ķermeņa palīdzību.
– Vai starp nepadodos un pieņemt, apzināties, izsāpēt ir tik jūtama atšķirība?
– Iedomājies koku vētrā. Ja lapotne spēj pašķirties un izlaist brāzmu cauri, koks izdzīvo, ja ne – aiziet bojā, salūst. Ir daudz situāciju, kuru priekšā cilvēks ir bezspēcīgs. Ļoti bieži nav spējīgs uzvarēt slimību, taču tās simptomus pārvērst veselībā var. To izjutu pēc kājas noņemšanas. Fantoma sāpes ir tik briesmīgas, ka pa griestiem var rāpot. Griezējs beidzas, dūrējs atnāk. Atgādinot, ka visas sāpes ir galvā. Tāpēc vajag ļaut sev tās just, citādi neizsāpētais iekapsulējas un iznīcina prieku būt dzīvam. Protams, izraudāt sāpes ielas vidū nav tas labākais. To vajag darīt drošā vietā, ar un pie drošiem cilvēkiem. Ja es vairs nevaru izturēt, sagaidu brīdi, kad bērni prom, un kliedzu tā, ka mājai jumts ceļas. Pieļauju, ka nejaušs garāmgājējs sarāvies nočukst, ka tur dzīvo traka sieviete, tāpēc ātrāk manās prom. Bet man tā ir absolūti nepieciešama atbrīvošanās, darbs ar sevi, lai nesalūstu, katru dienu esot kopā ar savu protēzi. Nest šo zaudējumu un fizisko bezspēcību, kurai nākas pārkāpt pāri neskaitāmas reizes, nav viegli. Bet tas, domāju, ir labāk, nekā dzīvot nekustīgu seju kā robotam. Ikdienā sastopu daudzus, kuri miruši, dzīviem esot.
– Kāda biji pirms slimības?
– Milzīgi daudz enerģijas. Nekad nav bijis grūti sameklēt visādiem pasākumiem sponsorus, sarunāt norises vietu. Jau trīspadsmit gadu vecumā patstāvīgi spēlēju bērēs vijoli. Bieži nācās būt mammas vietā brāļiem un māsām. Māte – skolotāja, tēvs sagādes daļas vadītājs rūpnīcā; pieņemu, ka vecākiem tas bija atbalsts, ka dažkārt varēju uzņemties atbildību par mājas tīrīšanu, ēst gatavošanu un veļas mazgāšanu. Bērna lomas vietā pa reizei nācās uzņemties vecāku lomu. Manī tas vairāk raisīja cenšanos atbilst mammas vēlmēm, nekā mēģināt apjaust, kas vajadzīgs pašai.
Tagad to saprotu, tāpēc saviem puikām atgādinu: šī ir tava dzīve. Tikai tad, ja būsi jūtīgs pret sevi, tāds varēsi būt arī pret citiem. Turpretī, ja dzīvosi citiem, no viņiem gaidīsi, lai ir tādi, kādi patiesībā nav. Būs grūti tos pieņemt. Jo kāds ir nepieņemtāks, jo tam niknāk vajag sevi pierādīt. Tā ir ar emocijām, cilvēkiem, pat slimībām.
– Kā uzzināji, ka nežēlīgā mūslaiku slimība sameklējusi arī tevi?
– Saslimu deviņpadsmit gadu vecumā, bet dia-gnozi man tieši acīs pateica daudz vēlāk, kad jau bija zināms, ka Latvijā man palīdzēt nevar, un izdevās izklapatot ārstēšanu Zviedrijā. Rīgā vairāk bija laipošana, laikam centās mani pasargāt. Taču pati patiesību nojautu jau sākumā. Naktī, kad runājos ar kādu no dakteriem, viņš parādīja ar manu kaiti saistītus dokumentus. Taču pēc tās sarunas diagnozes īsto smagumu vēl neaptvēru. Pat tad ne, kad, briesmīgu sāpju mocīta, nonācu Zviedrijā, skaidri zinot: tiek ārstēta vēža sarkomas forma.
– Tev bijis svarīgi apjaust: kāpēc tieši man, ar mani?
– Pa šiem gadiem esmu nākusi pie secinājuma, ka slimības pamatā ir neapzināta nevēlēšanās dzīvot, ko provocē mīlestības trūkums. Bet dziļāk – vainas sajūta, ka manī ir kaut kas tāds, kā dēļ mani nav vērts mīlēt tādu, kāda esmu. Ir tāds ārsts Ridigels Giļke, austrietis, kurš strādā ar vēža slimniekiem. Viņš darbu ar pacientu vienmēr iesāk ar apli, kura vidū nosēdina vājinieku, bet apkārt – ģimenes locekļus un draugus. Katrs skaļi piedod atklāti izteiktos vai tikai sevī nēsātos pārmetumus un vainas attiecībā pret vidū sēdošo, vienlaikus dziedinoties paši; tas ir tāds ļoti sarežģīts, ar vainas sajūtu saistīts riņķis. Seko nākamais aplis – katrs konkrēti izstāsta, par ko viņš šo cilvēku mīl. Tikai mīlestībā atvērta sirds spēj dziedināt! Ja pacients vai ģimene šādam aplim nepiekrīt, Giļke darbu nesāk. Toties, kā liecina statistika, tiem, kuri šādai dvēseles inventarizācijai uzdrošinās, ir vērā ņemama iespēja izveseļoties.
Man liekas: ja mēs visi ievērotu tikai vienu noteikumu – mīlētu savus bērnus tāpat vien, neko negaidot pretī, neviens neslimotu ne ar vēzi, ne citām kaitēm. Un pasaule būtu laimīgu cilvēku pilna, tādu, kuri spēj tikt galā ar jebkurām grūtībām.
Ikdienā pat neaptveram, cik spēcīga ir vainas sajūta, kad ieslēdzas tā, viss pārējais bloķējas. No tās iespējams izkļūt, vienīgi saprotot, ka viss, ko ieliekam rāmī, pārstāj eksistēt un būt dzīvs. Tikai ļaujot sev būt tam, kas esi.
Arī pati esmu piedzīvojusi, kad vainu met sejā: tu esi krople! Lai arī tajā brīdī spēju tikai brīnīties, kas cilvēkam nodarīts, ja viņš tā rīkojas, tādi vārdi tomēr ievaino. Mājās vaimanāju, ka man sāp un ir grūti. Taču pēc laika atradu veidu, kā nodarījumu atlaist. Rakņājos savā dzīvē, līdz atradu, kas tajā dažbrīd tiešām bijis kroplīgs – attiecībās, attiek- smē. Līdzko tas bija apzināts, kļuva viegli: jā, tāda esmu.
Es tiku audzināta stoiciski. Man pietrūcis iespējas ieritināties mammai klēpī, uzprasīt, lai samīļo, uzmundrina, pažēlo. Lai gan man bija tētis, kurš šķita labākais pasaulē, ir lietas, ko nevar aizstāt. Nu jau varu atļauties nekrist par to izmisumā. Pieņemt: katrai izpausmei savi iemesli. Mana mamma ir izcila pedagoģe, pateicoties viņai, daudzi audzēkņi pirmoreiz savā dzīvē sastapās ar patiesu sirds siltumu, tomēr dažkārt tas bija uz mūsu rēķina.
Bet varbūt, ka iemesli visam slēpjas iepriekšējās dzīvēs.
– Tici reinkarnācijai?
– Jā, ticu, ka dzīve nesākas ar dzimšanu un nebeidzas ar nāvi. Tur, no kurienes esam nākuši, valda neaptverama, absolūta mīlestība. Ārpus- ķermenisks, pārpasaulīgs maigums, sirsnība, aizkustinājums, mīļums. To piedzīvoju Zviedrijā, kad pirms pēdējās operācijas – tādu bijis vienpadsmit – kājā sākās gangrēna un nonācu reanimācijā. Tad arī atvērās lielie vārti, par kuriem tik daudz runāts. Priekšā starojums, uz kuru gribas iet, jo liekas, ka mani tur gaida, ka tur ir īstās mājas. Jau biju šajā gaismā, kad pagriezu galvu atpakaļ un kā amfiteātrī ieraudzīju bēdu salauzto vīru. Manī smagi ielija smeldze un sāpes, ko juta viņš. Tajās iekrītot, apzināti pieņēmu lēmumu atgriezties un atkal biju savā ķermenī. Vēlāk grūtos brīžos dažkārt licies, ka varbūt šī izvēle jānožēlo, bet tas ir reti.
Kopš tā laika nāve mani nebiedē. Vecmāmiņa bieži saka: atkal tas asinsspiediens – bija tik grūta nakts, ka gandrīz nomiru. Saprotu viņas satraukumu, jo mēs bieži vien baidāmies no tā, ko nepazīstam. Tad mēdzu viņu drošināt: nesatraucies, tu taču tur satiksi savus tuvos. Mammu, kas nomira, kad tev bija pieci gadi. Māsu. Varēsiet samīļoties, izrunāties, izsmieties. Taču pagaidām tev svarīgāk saprast, ko vēl vērts padarīt šajā dzīvē tādu, kas tur būs neiespējams. Kādu pieredzi tu vēl varētu iegūt no tiem ļaudīm, kas tev patlaban apkārt. Šādās sarunās uzzib atskārsme, ka uz lomu sarakstu scenārijā, kam ejam cauri, varbūt tur, tajā smalkajā pasaulē, paši tomēr jau esam parakstījušies. Gan uz gaišajiem cilvēkiem, ko sastopam, gan tiem, ar kuriem berzējoties izejam pārbaudījumus un gūstam pieredzi. Jo citādi garīga izaugsme nebūtu iespējama.
– Vai tāda uztvere nav pārāk poetizēta, kad jārisina konkrētas situācijas?
– Tieši otrādi – palīdz. Ne vien strādājot pašai ar sevi, bet arī psiholoģes darbā. Kādam no maniem klientiem bija plosošas problēmas ar draugu. Ilgstoši nevarēja sakārtot attiecības, pārdzīvoja, kāpēc viņš rīkojās tieši tā. Man tādās reizēs ir teiciens: paskaties no augšas – trapecē. Un tad mēģini atšifrēt, kāpēc šajā dzīvē satikāties un kāpēc savas lomas esat sadalījuši tieši tā. Tas ļauj saprast – gan jau Lielais autors labāk zina, kā kopā apgūstamai pieredzei lomas sadalīt. Galvenais – neiestrēgt vienā lomā uz visu mūžu.
– Bet ja nu dzīvē šī loma izrādās kā šķemba – iekšā tik dziļi, ka laukā vairs nav dabūjama?
– Tad tā jāatbrīvo ar stāstu. Vissāpīgākajam notikumam iespējams ārēji nepadoties, izauļojot tam cauri – kā uzbrukuma laikā karalaukā. Taču pats karš nekad nav tik drausmīgs kā atkopšanās pēc tam.
Mūsos iekšā daudz šādu neatkopšanās stāstu – šūnu līmenī. Viens no tiem man pašai ilgi nelika miera: tiklīdz vīrs kaut kur aizbrauc, ieslēdzas satraukuma pilnas gaidas, sāpīgas ilgas. Ne jau patīkamas, drīzāk traucējošas. Tikai pēc piedalīšanās konferencē par kara stāstu atlaišanu sapratu, ka tam ir saistība ar manas dzimtas sieviešu likteņiem un traģēdijām. Vecmāmiņai karā bija pazudis brālis, un abi ar tēvu viņu bija gaidījuši. Vairākus gadus, katru vakaru. Bet par to ģimenē nerunāja. Neatbrīvotais stāsts bija kļuvis par daļu no manas dzīves, kaut laikā, kad šie notikumi risinājās, es vēl nebiju piedzimusi.
Un tikai tad, kad tas bija apzināts un izsāpēts, fantoma ilgas mani vairs nemocīja un uz vīra prombūtni varēju reaģēt normāli. Problēma jau nav pašā stāstā un tā notikumos. Jautājums ir par atgriešanos pie veseluma – vai un kā meklējam iespēju pēc trieciena atkopties. Šādu stāstu pārrunāšana un sajušana ir ļoti iedarbīga terapija. Ne velti kuplās un stiprās ģimenēs viena no tradīcijām ir dzimtas stāstu klausīšanās.
– Atgriešanos vairāk nosaka paša iekšējais spēks vai lielāka loma ir situācijas lietišķai analīzei un līdzcilvēku atbalstam?
– Kad man noņēma kāju, jau otrā dienā pēc operācijas izgāju uz balkona. Redzu: blakus sieviete, valdās, lai neraudātu. Piesēžos, kaut ko saku. Viņa rāda, ka saprot tikai zviedriski. Latviski saku: pasēdēšu tev blakus. Pēc laiciņa satvēru un sāku glāstīt viņas roku. Kundze piespiedās un izplūda asarās, sāka zviedriski kaut ko stāstīt. Nomierinājusies aizveda mani uz paliatīvo nodaļu, rādīja, ka tur guļ viņas vīrs.
Jau toreiz sapratu, cik nesvarīgi cilvēkam tādā brīdī klāstīt: būs labi, esi stip- ra – pat tad, ja es to prastu pateikt zviedru valodā. Balstošajam vēstījumam jābūt citādam: raudi, bēdājies, arī tā var būt. Ja akmens iemests ūdenī, tam jāļauj nogrimt līdz dibenam. Es biju blakus kā drošības garants, ka viņa var būt pati, ļaujot sev sāpēt. Nemierinot, neko nemācot un neiesakot. Dvēsele pati zina, kas tai vajadzīgs. Šajā brīdī – vienkārši izraudāties.
Krietni vēlāk, kad jau biju atgriezusies mājās un sākās drausmīgās fantoma sāpes, tāds atbalsts bija vajadzīgs man. Bet arī paši tuvākie ne vienmēr zināja, kā šāda palīdzība sniedzama. Nedēļu nodzīvoju, lietojot stiprus pretsāpju preparātus; nepalīdzēja. Pilnīgi traki, bet aizbraucu uz pārvērtējošās konsultēšanas konferenci Budapeštā, kur psiholoģiski strādāju ar sajūtām, emocijām. Tikai tad, kad līdz sirds dzīlēm biju visu izraudājusi un izsāpējusi, pirmo reizi apzināti ieraudzīju un pieņēmu sevi jaunajā veidolā. Jā, tā ir noticis, jāmācās ne tikai sadzīvot ar to, ka esmu zaudējusi kāju, bet jāspēj šajā situācijā nepazaudēt sevi un pilnvērtīgi dzīvot.
– Kas tavu dzīvi dara pilnvērtīgu?
– Mana ģimene. Mārtiņš. Dēli – Ādamam desmit gadi, Arnoldam pieci, Arvīdam divi. Ļoti aktīvi un brīvi zēni, stipri arī garīgi. Mēs esam īstākais italiāno čelentāno variants – atvērti, brīvi, enerģiski, emocionāli.
Jau divus gadus dzīvojam tēta mājā. Mamma nolēma to pārdot, mēs nopirkām. Šī vieta man palīdz sajust savas saknes. Ar visu, kas apkārt, mēģinu rast kontaktu. Pat ar Dzidriņu – trauku mazgājamo mašīnu! Saskaņa attiecībās mani uzmundrina, palīdz sajust dzīvi arī tad, ja rodas īslaicīgas grūtības. Pa- gājušajā pavasarī bija laiks, kad nācās remontēt protēzi, bet tas nav lēti, tāpēc visi iekrājumi bija beigušies. Svētdienā teicu: mājās vairs nekā nav – sarīkosim svētkus no tā, kas ir! Izņēmu no saldētavas viesībām paredzētu cepeti, bet paši sākām post māju. Te – ciemiņš, tēta draugs, kurš bija sadomājis aiziet pie viņa uz kapiem. Pēc kapsētas apmeklējuma, kad cēlām galdā cepeti, izrādījās, ka viesim līdzi lērums ciemakukuļu. Iznāca gan cepeša dzīres un ciemošanās, gan pārtika visai nākamajai nedēļai.
Ja esi dzīvs un ļaujies situācijai, viss, kas notiek, ir uz labu!
– Vai tas, ka psiholoģijā un sevis izziņā ej aizvien dziļāk, attiecībās ar Mārtiņu un puikām palīdz?
– Nezinu, kas ir dziļāk. Bet jebko, kam ķeros klāt, daru pa īstam. Arī attiecības ar vīru un bērniem veidoju pa īstam. Un zināšanas te, nenoliedzami, palīdz. Īpaši jau pašlaik, kad Mārtiņam ir ļoti grūta mācībstunda, kas saucas multiplā skleroze. Līdz ar to nav viegli arī mums. Taču rūdījums dod man spēku neļaut viņam palikt dzelmē, kur slimība cilvēku cenšas ievilkt. Lecu pakaļ, velku laukā. Redzot, kā viņš lielās sāpēs mokās, eju klāt un saku: strādāsim! Man ir instrumenti, tev ir situācija. Kad pēc pāris minūtēm sāpes pārgājušas, pati varu tikai brīnīties, ka tas iespējams. Bez pretsāpju zālēm. Kādreiz vīrs dusmojas, jo tas ir grūti, taču, kad ārsts novērtē padarīto, saka paldies.
Mārtiņš ir labs tētis mūsu bērniem. Tā ir milzīga vērtība, ka varu uz viņu paļauties. Galvenais, viņš ir mans draugs. Mēs ikdienā stutējam viens otru. Mūsu attiecības ir saņēmušas visdažādākās vakcīnas. Varbūt tā rūdās tērauds? Bet iespējams, ka kādreiz debesīs par to visu pasmiesimies.
– Tavi jaunākie dēli dzimuši mājās. Kāpēc izvēlējies mājas dzemdības?
– Savas kaprīzes dēļ ar bērniem noteikti neriskētu. Vecākais, Ādams, nāca pasaulē Dobeles slimnīcā, un man joprojām silta pateicība par patieso pretimnākšanu, ko sajutu ik uz soļa. Vēl tagad dēls ik pa laikam satiekas ar savu vecmāti. Bet, gatavojoties otrajām dzemdībām, nejauši iepazinos ar vecmāti Dinu Cepli un uzzināju par iespēju dzemdēt mājās. Viņas stāja, balss, attieksme tā iedrošināja, ka drīz vien šis variants man šķita vispieņemamākais. Arnolds piedzima ļoti viegli, bet ar jaunāko, Arvīdu, bija tā, ka gandrīz vai pats pretī izskrēja. Pavisam bez sāpēm. Pateicoties Dinai, uzzināju, ka dzemdēt ir brīnišķīgi. Varbūt tāpēc dēli ir tik gaiši un atraisīti, ka viņu ienākšana pasaulē notika mājās, savā vidē.
Šī pieredze man palīdz praktiskajos semināros Piedzimšanas mistērija, ko tagad vadu. Tā ir iepazīšanās un sadraudzēšanās ar to bērnu sevī, kuru visu mūžu nēsājam līdzi un kura pārdzīvojumi mūs neapzināti ietekmē. Darba gaitā tiek radīta iespēja bojāto lenti pārrakstīt. Uzliec uz vajadzīgās vietas citu mūziku, un ārdošais ieraksts smadzenēs pārtop pretmetā. Taču, lai kompensētu momentus, kad sāpes izraisījis mīlestības trūkums, rīcībai ar iekšējo bērnu jānorisinās mīlestībā, kas augstāka par ikdienas sajūtām.
– No kurienes tevī tāda vitalitāte, nebeidzamā uzdrošināšanās?
– No mammas – viņa ir ļoti skaista sieviete un vienmēr prot sevi pasniegt. Un no tēta, mana foršā un gaišā tēta. Man patīk labais, ko viņš mūsos, savos bērnos, ir atstājis. No viņa attieksmes pret citiem apguvu cieņu pret cilvēkiem, spēju nešķi- rot tos derīgajos un neizdevīgajos. Nepazīdams notis, tētis spēlēja ģitāru un arī mūsos raisīja mūzikas mīlestību. Būdams baltkrievs, mājās runāja latviski, korī dziedāja, Atmodas laikā viens no pirmajiem prievīti apsēja. Rūpīgs, izpalīdzīgs, smalkjūtīgs.
Tēvs ir resursu figūra cilvēka dzīvē. Atbild par pasauli, izaicinājumiem, saistībām ar citiem. Tieši tāpēc, ka man bijis tāds tēvs, esmu jutusies pietiekami stipra, pieņemot daudzus izaicinājumus.
Trīs puikas vien jau ir izaicinājums. Nav viegli iznēsāt bērnu, ja kājas vietā protēze. Taču ne mirkli to nenožēloju, esmu pateicīga saviem zēniem, ka viņi mani izvēlējās un pieņēma.
Man patīk dzīvot ar garšu. Ļauju sev baudīt, izmēģināt. Ja man piedāvā uz laiku vadīt kultūras centru – aiziet! Grūti? Toties piepildīts laiks.
Braucu mašīnā un domāju: tik sen nav teātris spēlēts, ai, kā derētu. Te pēc pāris dienām zvans no mazpilsētas teātra – aicina tur vadīt trupu.
Patīk pārsteigumi, sevišķi tad, ja tos varu sagādāt citiem. Vienugad saorganizēju vīra radus un draugus uz viņa dzimšanas dienu, pašu par to nebrīdinot. Piezvanu, lai iznāk, bet priekšā īrēts autobuss, pilns ar viesiem. Braucām kopīgā ek- skursijā.
Citreiz izveidojām krievu romanču programmu. Bet ko tur dziedāsi pa māju – noorganizējām koncertu, lai bauda arī citi. Dziedāt man patīk, katru skaņu varu izdzīvot ar sirdi.
Mārtiņš saka, ka esmu viņu izlutinājusi ar ēšanu, taču man patīk pavisam parastā dienā uzcept Cielaviņu vai Napoleonu, eksperimentēt virtuvē. No kļūdām mācoties, dažreiz rodas labākās receptes, krājas vērtīgākā pieredze. Kā dzīvē, kad dažkārt, nokavējot autobusu, satiekam vajadzīgos cilvēkus.
Bet lielākais pēdējā laika izaicinājums tomēr ir mana jaunā grāmata Ceļš pie sevis.
Dažreiz pēc lekcijām cilvēki lūguši: nu, uzraksti drukātā formātā to, ko nule sacīji. Vienmēr atgaiņājos: neko jaunu, kas jau nebūtu rakstīts, nav iespējams izdomāt, es varu vienīgi dalīties savā pieredzē. Taču reiz pirtiņā, guļot zem slotu kaudzes, pēkšņi uzplaiksnīja ideja: kā būtu ar grāmatu, kura veidota tikai no jautājumiem? Pašai dažkārt tieši šādi jautājumi palīdzējuši izkļūt no kļūmīgām situācijām, mudinājuši būt līdzcietīgai pret sevi, saredzēt sakarības, pretrunas. Meklējot atbildes ārpusē, mēs bieži joņojam pakaļ izfantazētam ideālam, domājam, ka tikai cits spēj pateikt, kā ir vispareizāk. Taču tikai tad, ja atbilde piedzimusi mūsos, varam teikt, ka to izmantosim simtprocentīgi.
Tagad interesanti vērot, kā grāmata ienāk citu dzīvēs, kā darbojas. Ja tā ir palīdzējusi atbrīvot kādu stāstu vai ļāvusi cilvēkam pietuvoties sev, varu būt gandarīta.
– Tev ir arī brīvais laiks?
– Reiz man šo jautājumu uzdeva skolas bērni, kuri bija aicinājuši uz tikšanos. Sacīju: man patīk no rītiem ilgi gulēt, gatavot ēdienu, kārtot māju, pierakstīt domas un dalīties tajās ar citiem. Darbs, tikšanās ar cilvēkiem – deviņdesmit deviņi procenti mana laika ir brīvais. Bet tas viens procents? – kāds uzreiz pajautāja. Atbildēju: zobārsts! Taču tagad, kopš zobus laboju pie Dobeles stomatoloģes Olgas, arī tas jau ir pārvērties par brīvo laiku, laiku brīvībai dzīvot.
Visa dzīve – brīvais laiks. Man palaimējies, ka no rītiem varu ļaut sev pagulēt, jo Mārtiņš modina bērnus un izlaiž uz skolu, ved uz bērnudārzu. Nav jēgas tērēt dienas kaut kam obligātam, jo nekas šajā dzīvē nav jādara par katru cenu, sakostiem zobiem. Gan attiecībās, gan darbā, gan hobijos.
Arī vissāpīgākajās situācijās mūsu rīcībā ir vienīgi izlemšana, kā tajās justies un kā uz tām reaģēt. Kam padoties un kam turēties pretī. Es dzīvē visvairāk esmu ieguvusi tieši tad, kad ļaujos un padodos, nevis tērēju spēkus, turoties pretī.
