Uldis Šmits: Baltijas valstīm sevišķu nozīmību iegūst projekts “Militārā mobilitāte”, ko mēdz dēvēt par militāro Šengenu 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojas Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas galotņu sanāksme, kas notiks zīmīgā datumā – 14. jūnijā. Bet militārā tematika pēdējā laikā neierasti bieži figurē arī Eiropas Savienības darba kalendārā.
Piemēram, 10. maijā ES Padome uzdeva augstajam pārstāvim ārlietās Žuzepam Borelam novembrī iesniegt apspriešanai dokumenta “Stratēģiskais kompass” sākotnējo uzmetumu.
Galīgo variantu iecerēts apstiprināt nākamā gada pirmajā semestrī, kad ES prezidentvalsts pienākumus būs uzņēmusies Francija. Grūti pateikt, vai kompass palīdzēs izvest Eiropas Savienību uz īstā ceļa, jo līdz šim dažādu stratēģiju un vadlīniju izstrādāšana, apspriešana un pieņemšana ir veikusies daudz labāk nekā ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas iedzīvināšana sūrajā praksē.
Dokumentu netrūkst. Arī Līguma par Eiropas Savienību tagad nereti piesauktais 44. pants ļauj dalībvalstīm, “kurām ir vēlme un nepieciešamās spējas”, pēc sirds patikas vienoties par ciešāku sadarbību militārajā jomā.
Iespēja ilgi palika neizmantota. Līdz 2017. gadā, lielā mērā ASV 45. prezidenta Trampa paziņojumu iespaidā, ES Pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO – Permanent Structured Cooperation) ieguva konkrētu satvaru un rīcības programmu.
PESCO tika ieviesta atšķirīgi izprastās stratēģiskās autonomijas vārdā, taču nevar noliegt, ka vairāki pieteiktie projekti izskatās lietderīgi.
Baltijas valstīm sevišķu nozīmību iegūst projekts “Militārā mobilitāte”, ko mēdz dēvēt par militāro Šengenu, jo tas attiecīgi paredz personāla un kravu brīvu pārvietošanos, kas prasa arī tautsaimniecībai vajadzīgus ieguldījumus infrastruktūrā.
Bet politiskā ziņā ļoti svarīgs ir nesenais lēmums iesaistīt “Militārās mobilitātes” īstenošanā ASV, Kanādu un Norvēģiju.
ES Padomē prezidējošās Portugāles aizsardzības ministrs Žoao Gomešs Kravinjo apgalvo, ka nepieciešams atmest mītu, saskaņā ar kuru stratēģiskās autonomijas mērķis esot “nošķirt Savienotās Valstis no Eiropas” – tas ir destruktīvs un negūs ES dalībvalstu atbalstu.
Tomēr eiropiešiem jābūt gataviem rīkoties patstāvīgi gadījumā, kad kaut kāda iemesla dēļ būtu liegta iespēja “sadarboties ar NATO, Savienotajām Valstīm vai citiem partneriem”.
Atlantiskās solidaritātes nozīmi Eiropas galvaspilsētās (vairs) neapšauba, un, ja austrumeiropiešiem tas liekas pašsaprotami, tad Vakareiropā šī atskārsme ir iestājusies līdz ar apziņu, ka hibrīddraudi skar visus.
Savukārt militāro izdevumu kopējais apjoms pasaulē sasniedzis gandrīz divus triljonus dolāru. Ķīna audzē muskuļus nepārtraukti nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu un domā par militāro bāzu izvietošanu arī Atlantijas okeānā, kas nevar nesatraukt ne tikai Ameriku, bet tāpat Eiropu, tostarp iepriekš pieminēto Portugāli.
Lāgā nepārliecina vecais arguments, ka ES valstu aizsardzības budžeti, ja tos summē, atpaliek vienīgi no ASV. Arī Briseles tekstos sastopams atzinums, ka resursi tiek tērēti neefektīvi, savukārt Eiropas fondu nauda ir nepietiekama, lai panāktu jūtamus inovatīvus izrāvienus vai bruņojuma ražotāju saliedētāku pieeju.
Līdzīga situācija, ja runājam par efektivitāti, izveidojusies ar labi pasen saformētajām ES kaujas grupām, kuras pa kārtai veic dežūras, taču nekad nav pielietotas “politisku, tehnisku un finansiālu šķēršļu dēļ”.
Tomēr tas neliedz kalt plānus attiecībā uz daudznacionāliem ātrās reaģēšanas spēkiem. Kārtējo varbūt tuvākā vai tālākā nākotnē noderīgo “instrumentu”.
Tikmēr Eiropā turpinās karadarbība, uz kuras fona norit politiska tirgošanās par to, vai Ukrainai un Gruzijai jāpiešķir Rīcības plāns dalībai NATO. Kijeva un Tbilisi to prasīja jau 2008. gada sākumā pirms Bukarestes samita (jeb var sacīt – pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā).
Toreiz ukraiņu un gruzīnu gribu doties Rietumu virzienā visvairāk atbalstīja Baltijas un Centrāleiropas valstis. Tās, kuras nu neformāli apvienojušās t.s. Bukarestes devītniekā un savu atbalstu kārtējo reizi izteica 10. maijā.
Arī Rīcības plāna piešķiršanas novilcinātāji ir tie paši. Interesanti, pagājušajā mēnesī Ukrainas vēstnieks Vācijā Andrijs Meļņiks komentārā “Die Welt” rakstīja, ka Berlīnei patiesībā būtu jāuzņemas vēsturiska atbildība un galvenā loma viņa valsts drīzākā iekļaušanā NATO, turklāt “bez jebkādiem “ja” un “bet””. Jā, bet…
