Ceļa locītavas protēze – kustību brīvībai 0
Celis ir viena no biežāk traumētajām, pēc savas uzbūves sarežģītākajām un biežāk endoprotezētajām ķermeņa locītavām. Operāciju, tāpat kā implanta vērtību, apmaksā valsts, pašam jāsedz tikai pacienta līdzmaksājums, taču jārēķinās ar visai garām gaidīšanas rindām.
Kad skrimslis izdilst
Ceļa locītavas virsmu klāj skrimslis, kas padara šīs virsmas gludas un elastīgas, starp augšstilba un apakšstilba kauliem atrodas divi skrimšļa pusloki – meniski, kuri izlīdzina svaru, kas iedarbojas uz ceļgala locītavām, un absorbē triecienus. Locītavu ietver un mehāniski nostiprina krusteniskās saites. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas ārsts Visams Rafaels informē, ka ceļa locītavas jāaizvieto gan gados jauniem cilvēkiem pēc traumām, slimojot ar reimatoīdo artrītu vai audzēju, gan senioriem ar deģeneratīvām izmaiņām locītavās. Sportistiem, īpaši tiem, kuri nodarbojušies ar kontakta sporta veidiem: futbolu, basketbolu, hokeju, bieži tiek traumētas krusteniskās saites, meniski. Locītavā, no kuras izņemts menisks vai tā daļa, skrimslis izdilst ātrāk, un ar laiku attīstās deformējošā artroze. Arī krusteniskās saites plīsums, ja to neizoperē, izraisa locītavas nestabilitāti un skrimšļa nodilumu.
Vai mūsdienās iespējams skrimsli atjaunot? “Jā, skrimšļa bojājumu iespējams izlabot. Viena no jaunākajām metodēm, ko izmanto arī Latvijā, ir skrimšļa defektu aizpildīšana ar hondrofilleriem – želejveida vielu. Vispirms līdz pat veselajiem audiem tiek izgriezta bojājuma vieta, tad tā tiek aizpildīta ar želeju, kura kalpo par barotni apkārtējām šūnām, kuras vairojoties aizaudzē bojājumu. To var salīdzināt ar bedrīšu lāpīšanu asfaltā,” skaidro Visams Rafaels. “Aptuveni pēc gada uz kaula jau būs uzaudzis jauns skrimslis. Diemžēl šo operāciju var veikt tikai tad, ja saglabājies vesels skrimslis. Ja tas jau nodilis līdz kaulam un nespēj reģenerēties, jāizvēlas citas ārstēšanas metodes.”
Ja saglabājusies ceļa locītavas sprauga, reizēm iespējams veikt saudzīgāku operāciju – koriģējošo osteotomiju, pārdalot slodzi uz locītavas virsmām jeb izmainot kājas mehānisko asi. Operācijas laikā apakšstilba un augšstilba kauli tiek iešķelti zem leņķa tā, lai atslogotu bojāto vietu, slodzi pārliekot uz salīdzinoši veselo pusi. Daļa pacientu tādā veidā var pat izvairīties no endoprotezēšanas.
Sāpošās ceļu locītavās tradicionāli veic arī hialuronskābes injekcijas. Traumatologs ortopēds uzsver, ka tās neatjauno locītavu skrimsli, bet darbojas kā lubrikants, lai locītavas varētu kustēties un kauli neberztos viens gar otru.
Salīdzinoši jauna ir metode ar trombocītiem bagātinātas plazmas injekcijas (PRP). Arī tās ir efektīvas: augšanas faktors, veicina skrimšļa atjaunošanos, pretiekaisuma iedarbība, taču – tikai skrimšļa nodiluma pirmajās stadijās. Ja rentgenogrammā, kas veikta, pacientam stāvot un ar visu svaru balstoties uz ceļa locītavām, redzami osteofīti, smaga deformācija, tikpat kā izzudusi locītavu sprauga, līdz kaulam nodilis skrimslis, šādas injekcijas būs velti iztērēta nauda, uzskata Visams Rafaels.
Vēl viena metode, ko drīzumā sāks izmantot arī Latvijā, ir tauku šūnu injekcijas. Vispārējā narkozē šīs šūnas tiek ņemtas no pacienta vēdera, kur atrodas labi apasiņots tauku slānis, bet pēc tam īpaši apstrādātas un ievadītas pacienta locītavā. Pētījumu dati liecina, ka šādas injekcijas ir daudz efektīvākas.
Sarežģīta operācija
Operācijas laikā tiek izņemtas bojātās kaula un ceļa locītavas skrimšļa daļas, aizstājot ar mākslīgu metāla sakausējuma, keramikas vai polietilēna implantu. Visams Rafaels stāsta, ka operācijas laikā kaulu galus mazliet apzāģē, izņem meniskus un uz kaulu galiem uzliek mākslīgās locītavu virsmas.
Lai pacients ar jauno locītavu varētu staigāt, starp augšstilbu un apakšstilbu jābūt pietiekami platai spraugai, tādēļ pirms operācijas tā tiek rūpīgi nomērīta gan iztaisnotai, gan saliektai kājai.
“Ceļa locītavā visam jābūt sabalansētam, tādēļ protēzes ievietošanai jābūt ļoti precīzai, citādi pacients jutīs sāpes, nevarēs ceļgalu salocīt, paiet. Augšstilba un apakšstilba virsmas sagatavošana vien notiek vairākās dažādu izmēru plaknēs. Augšstilbam jāapzāģē piecas, kamēr apakšstilbam – viena plakne,” stāsta ķirurgs un atzīst, ka salīdzinājumā ar gūžas locītavu endoprotezēt ceļa locītavu ir daudz sarežģītāk.
Ja salīdzina operācijas brūci, gūžas locītavai tā ir ap 10 centimetru, kamēr ceļa locītavai divas reizes garāka – ap 20 centimetru.
Turklāt operācijas laikā tiek pārgriezti arī muskuļi, kamēr, endoprotezējot gūžas locītavu, tie tiek pabīdīti sānis, tāpēc pacientam daudz ilgāk sagalabājas audu tūska, arī rehabilitācijas periods mēdz būt garāks. Kāju jāsāk kustināt jau operācijas dienā un vismaz trīs mēnešus jāstaigā ar kruķiem. Mēdz būt arī tā, ka pacients pēc operācijas jūtas tik labi, ka uzreiz pierakstās rindā arī uz otra ceļgala protezēšanu. Mūsdienās cilvēki, kuriem ir divas trīs mākslīgās locītavas, nav nekāds retums.
Protēze izturēs, jāsaudzē kauli
Ja katra kustība sagādā sāpes vai locītavu vispār nav iespējams kustināt, bet gribas dzīvot pilnvērtīgi, vienīgā izeja ir operācija. Valsts patlaban pacientiem apmaksā tikai noteikta veida ceļa locītavas protēzes, ja pacients vēlas dārgāku implantu, tā cena, tāpat kā operācijas izmaksas, būs jāsedz pašam no savas kabatas.
“Dažādu reģionu iedzīvotāju, pat divu cilvēka kaulu uzbūve anatomiski nedaudz atšķiras, turpretī protēzes ir izgatavotas pēc vienota standarta. Piemēram, ne jau visiem Latvijas iedzīvotājiem der šaurie itāļu apavi. Tāpat ir ar protēzēm. Taču ceļu locītavas protēzes tiek pilnveidotas. Viens piemērs – anatomiski ceļa kauliņam jāslīd pa tādu kā gropīti, bet agrāk protēzēm tādas nebija un daudzi pacienti pēc operācijām sūdzējās par sāpēm kājas priekšpusē. Tagad protēzes ir uzlabotas. Nākamais izaicinājums ir pagarināt to lietošanas laiku,” skaidro Visams Rafaels.
Patlaban ceļa locītavas endoprotēze vidēji kalpo 15–20 gadus, tas nozīmē, ka lielai daļai pacientu tā būs jānomaina. Ar vecumu mainās arī kaulu struktūra, tie kļūst trauslāki. Ja arī endoprotēze joprojām kalpo labi, to nevar teikt par kauliem. Tiklīdz protēze izkustas no savas vietas, paiet vairs nav iespējams. Tādēļ jārēķinās ar to, ka pēc kāda laika mākslīgā locītava vēlreiz būs jānomaina, veicot revīzijas operāciju, ko arī apmaksā valsts.
Pēc operācijas jāizvairās no smagumu celšanas un pārnēsāšanas, traumatiskiem sporta veidiem. “Mūsdienās cilvēki vēlas dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgāk, piemēram, nodarboties ar alpīnismu, kalnu slēpošanu, ekstrēmiem sporta veidiem, taču tas endoprotēzes mūžu samazina uz pusi. Turklāt neveiksmīga kritiena laikā var traumēt, lauzt kaulus, uz kuriem nostiprināta protēze,” brīdina traumatologs.
Diemžēl mēdz būt gadījumi, kad organisms atgrūž, nepieņem ceļa vai gūžas locītavas implantu. Tas var būt gan agrīni – pirmā pusgada laikā, gan vēlīni – pēc gada. Atgrūšanas simptomi – locītavas pietūkums, apsārtums, sāpes, var rasties strutojošas fistulas. Šādu komplikāciju novēro ap 1% pacientu visā pasaulē. P
Der zināt
Kā saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu
> plānveida endoprotezēšanas gaidīšanas rindā pacients tiek uzņemts pēc traumatologa ortopēda atzinuma;
> gaidīšanas rindā steidzamā kārtā pacients tiek uzņemts ar ārstu konsilija lēmumu;
> no 2019. gada pacientiem vairs nav iespējas veikt ceļa vai gūžas locītavas endoprotezēšanas operāciju, daļēji – 50% apmērā, apmaksājot operāciju pašam vai piemaksājot par dārgāka implanta ievietošanu;
> pacientam jāmaksā 10 eiro par katru stacionārā pavadīto gultasdienu, sākot no otrās, un 31 eiro līdzmaksājums par operāciju.
