Briesmonis “pārsniegtais” ātrums? Nē. Traģisks ir aplams ātrums nevietā 4
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ierobežoto tuvo kontaktu ziemu turpinu, kā sācis – nobraucu ik dienas kādus 60–80 km Rīgā un ap to, iegriežos ziemas trasēs (tur gan pašlaik šķīdonis, jautrība atgriezīšoties nedēļas beigās), lai ne tik daudz savas iemaņas spodrinātu, cik citu tipiskās kļūmītes no malas pavērotu.
Negadījumu statistikas tabulu bagātībā turpinu ieskatīties. Un par kopainu gribu šoreiz teikt, lūk, ko.
Ātrums nogalina?
Tādus plakātus esam redzējuši. Ar nieka 60 km/h rādošu spidometru fonā. Viens, šķiet, bija Krasta ielā netālu no Salu tilta. Pār kuru vakarrīt man, ar 70 km/h rātni braucošam, garām palidoja vismaz pusducis simtnieku. Un neviens nenositās.
Tāpat kā joprojām dzīvi ir tie tūkstoši, kuru vidējo sniegumu virs 100 km/h no Rīgas tālākajos šoseju posmos ik dienas fiksē “Latvijas valsts ceļu” (“LVC”) uzskaites kameras.
Tātad ne jau Ceļu satiksmes noteikumos (CSN) atļauto ātruma limitu pārsniegšana satiksmē nogalina visvairāk un biežāk nekā, piemēram, neuzmanība. Par to savā pieredzē daudzi pārliecinājušies. Drošs ātrums labos apstākļos tiešām mēdz būt pat trīskārt lielāks. Un dinamika vilina…
Tik izplatītā limitu ignorēšana daudzviet ir nevis tiešas, fiziskas drošības, bet gan morāles un satiksmes klimata kropļošanas problēma. Ko mēs redzam?
Ļaudis, kuru rīcība bļauj – es uzspļauju likumiem (ne tikai par ātrumu, arī par joslām, līnijām, distanci utt.)! Tu, kas tos ievēro, esi ņuņņa, vārgulis, mīkstais! Nost no mana ceļa!
Skumji. Risinājumu tuvākajā nākotnē neredzu. Mazliet savu adrenalīna līmeni piemērotos apstākļos varbūt būs pazeminājuši tie daži desmiti Brīvkalnu un Biķernieku vingrotāju, kuri šeit lido ar simtiņu apstākļos, kādos ceļu satiksmes organizatori lieguma zīmē rakstītu kādus 30. Lido. Un kādā kupeniņā arī tā mīksti ietrāpa. Kāpēc?
Ātrums nevietā
Ātrums taisnē ir drošs gandrīz jebkuros ceļa apstākļos. To garantē dižais Ņūtons, kura likumā teikts – ķermenis saglabā vienmērīgas taisnvirziena kustības stāvokli, līdz uz to neiedarbojas kāds spēks.
Drošs, ja vien neparādās šķērslis, kuru neesi spējis savlaicīgi pamanīt. Un jāredz ir tālu, jo uz sniega putras klāta ledus bremzēšanas ceļš no simta nav vis vasaras 40–50 metri, bet pat desmit reizes vairāk.
Drošs, ja vien tava zibensātrā tuvošanās nepaliek nepamanīta kādam apdzenamajam, kurš taisās nogriezties pa kreisi, kādam lēnīgam lauku vecim, kurš no sava pagalma centīsies izbuksēt uz lielceļa šķērsām tava lidojuma trajektorijai…
Bet tie ziemas līkumi… Te tiešām var bleķus burzīt vai pat nosisties, ja ātrums būs par lielu. Naglu riepas līdz nedaudz. Pilnpiedziņa arī, sevišķi, ja tā iebūvēta smagā “džipā” ar augstu smaguma centru.
Prasme “driftēt”, nejaušu slīdi labot un vadīt? Nekaitēs. Bet brīnumlīdzeklis noteikti nav, jo vēl viens vecā Ņūtona likums (tas par inerci un centrbēdzi) ir varens. Un dzen uz grāvi. Vai pretējā joslā. Ja vien neesi vismaz pirms līkuma savu ātrumu slāpējis. Iespējams zemāk, nekā attiecīgās vietas limits paredz.
“Virs” un “zem” stūres
Starptautiskie auto pagriežamības termini “oversteer” un “understeer” grūti tulkojami. Pārlieka un nepietiekama pagriežamība – tā savulaik tika mēģināts. Sadzīvē īsti neiederējās. Te par pirmo saka – slīd (pakaļa), par otro – stumj priekšu laukā.
Pirmajā pagāja mana jaunība. Klasiskās piedziņas laiki, turklāt ar sliktām riepām un bez elektroniskām stabilitātes kontrolēm. Bet priekšējiem riteņiem šajā konceptā ir jāveic tikai viens darbs – jāstūrē (ja līkumā nebremzējam).
Un to šie veica labi, saķeri zaudēja vēlāk nekā pakaļējie, kuri arī vilka (precīzāk – stūma). Un pārslogoti izslīdēja, pagriežot (pārlieku) degunu uz līkuma iekšmalu.
Tādi auto tagad reti. Ja arī vēl ir – modernās TC, ASC utt. sistēmas tos no slīdi radošas vadītāja rīcības gandrīz pilnībā pasargā. Un brauc tie ziemas līkumos (ja riepas labas) tikpat stabili kā nu jau krietni sen dominējošā priekšējā piedziņa.
Tā savukārt pagriezienos ir ļoti noturīga pret “oversteer” (pakaļējiem riteņiem taču tikai viens darbs – cīņa ar centrbēdzi), bet tas “stumj degunu laukā” gan var izrādīties ļoti uzmācīgs. Un elektronika pret to pilnībā pasargāt pagaidām nav iemācījusies.
Ja iebrauksi līkumā par ātru – deguntiņš šā vai tā tiks stumts uz grāvi. Un slikti mācīta vadītāja instinktīvā rīcība diemžēl būs aplama – stūre tiks griezta vēl un vēl no šķēršļa prom, kaut novirzi no kursa tas nekādu dot nespēs. Jau tā sačakarēto saķeri tikai vēl vairāk sabojās.
Kā vajadzētu? Pārvarot izbīli – atpakaļ, tuvāk grāvim! Varbūt tā izdosies, kā saka, izlaipot. Lai gan vēl labāk būtu bijis, ja te nu tu būtu spējis to ātruma narkomāniju uzveikt.
Nezināmas konfigurācijas līkumā ar nezināmu segumu labāk iebraukt par 20 km/h lēnāk nekā 2 km/h par ātru. Tā kļūsi lēns arī trasē kopumā? Muļķības. Vairums mūsdienu auto ir ieskrējienā tik ātri, ka piesardzībā zaudēto atgūsi pāris sekundēs.
Stūre tavās rokās
Biežāk izplatītā kļūda, ko mācību trasēs līkumu izejās redzu, tātad ir nevajadzīgi daudz pagriezta stūre. Vainīgs treniņu trūkums. Vainīga nepilnīga sākotnējā apmācība droša brauciena pamatelementā – stūrēšanas tehnikā.
Tā “uz aci” vērtējot, stūri pareizi tur un groza tikai daži no desmit. Un karantīnas likumi diemžēl liedz iesēsties blakus instruktoram vai ielūgt viņu savā auto. Pēc padoma jautāts, varu vienīgi stāvvietā atvērt sava auto logus un pašus pamatus rādīt attālināti. Galvenie no tiem:
1. Attālums līdz stūrei būs pareizs, ja izstieptu roku plaukstas locītavas brīvi sasniegs rata tālāko punktu.
2. Roku stāvoklis uz rata – visu (gandrīz, izņēmums ir lēni manevri stāvvietās u.tml.) brauciena laiku nemainīgs. Pusapļa griezienu veic viena “vadošā” roka. Otra – slīdoši drošina. Pa kreisi tātad griež labā. Un otrādi.
Tikai šāds klasisks sporta stils, kuru pievienotajos attēlos demonstrēja viens no mūsu visu laiku dižākajiem rallistiem Ivars Caune, pasargā no juceklīgas apmaldīšanās stūres griezienos un stūrējamo riteņu stāvokļa kontroles pazaudēšanas.
Un nobeigumā vēlreiz – lieks ātrums ziemas (un ne tikai ziemas) līkuma ieejā tiešām var nogalināt. Gan tavu ekipāžu (kreisā pagrieziena grāvī un kokos), gan nevainīgus pretimbraucējus (ja ceļš lieksies pa labi).
Tādēļ esi lēns virāžas sākumā, jau tur veic pagriešanas darba lielāko daļu. Un tad droši paātrinies, stūri taisnojot. Līkuma izejā būsi stabils un ātrāks par pseidosportistiem, kas atļāvās riskēt ieejā.
