Pamanīt to, kas ierindas tūrista acīm apslēpts. Ceļā ar auto – teicama izvēle 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pamanīt to, kas ierindas tūrista acīm apslēpts. Amerikas ceļojuma piezīmes. 3. daļa.
Katram sava mēraukla, kā plānot ceļojumu. Savējo jums ar varu kā pareizo uzspiest negribu. Bet par vienu gan pārliecināt centīšos: labākie ceļojumi ir braucieni ar auto.
Jau pagājušajā gadsimtā, kad Eiropas robežas pamazām atvērās, pārliecinājos par auto priekšrocībām ceļojumā. Tolaik es vedu savu ģimeni uz Alpiem. Uz Venēciju. Uz Barselonu un Granadu. Un teicu – lidojumi ir surogāts. Ar tiem tu vari ielēkt Vīnē, Polijas Krakovu un čehu Bratislavu neredzējis. Un salīdzināšanas iespējas zaudējis. Tu vari Tenerifes lidostā iekāpt iepriekš rezervētā četrzvaigžņu hoteļa busā, nedēļu šajā siltumnīcā kārumoties ar vispārpieņemtajiem šikas atpūtas atribūtiem.
Bet tu neredzēsi Garačiko, kur okeānā sabira pēdējais Teides vulkāna izvirdums, tu nestāvēsi samulsis pie salas fantastiskās Ziemeļu ceļa ieejas, kuru rotā uzraksts – “drive on your risk” (angļu val. – brauc uz paša atbildību). Apdrošināšana šeit nedarbojas. Gribi īstu brīnumu? Nevis “all inclusive” jeb – “viss ietverts” surogātu… Tad vietās, kur ar savu auto nokļūt pārāk grūti vai dārgi, ņem kādu neatkarības saliņu uz četriem riteņiem. Un meklē savus dārgumus. Tā pirms gadiem desmit darījām Dominikānā. Un iepazinām šo salu labāk par iezemiešu lielāko daļu.
Lidojot mēs Amerikas dienvidos nebūtu nonākuši indiāņu rezervātā, kur līdzās šauram celiņam (grants!) laiski plūst Kurzemes Rindai vai Stendei līdzīga upīte – ar snaudošiem aligatoriem krastos. Tūristu autobusi mūs gan aizvestu uz Lielo Kanjonu (mutes vaļā, ciet kādu pusstundu neveras), bet neiegrieztos ne Bensonas rāmajā mierā, ne pirms 200 gadiem dibinātajā dzīvsudraba raktuvju galvaspilsētiņā Tombstonā, kur tagad no spožā šķidrmetāla vairs nav ne miņas, toties iespējams pavizināties tolaiku karietē un nofotografēties pie Latvijas lauku mazmājiņām līdzīga sena bankomāta.
Tādēļ – ceļosim ar auto! Un redzēsim daudz kāroto brīnumu.
Brīnumi – katram savi
Fakts, ar kuru nākas rēķināties. Sevišķi, ja ekipāža prāvāka. Četri vai pat pieci vienā auto – tas neapšaubāmi ir ekonomiski ļoti izdevīgi. Bet…
Viņai patīk debesskrāpji. Patīk tik ļoti, ka pa kārtējo dauntaunu (“downtown” – tā amerikāņi jau divus gadsimtus dēvē savus augstceltņu varenības demonstrējumus) pareizos fotopunktus jau stundu meklējam. Un nevaram atrast – nevar jau šos nekādi kadrā ietilpināt. Turklāt stāvēt jau te nekur nedrīkst…
Viņai patīk kaktusi. Un tie mainās katrā kilometru desmitā – no galīgiem sīčiem tuksnesī līdz prāviem bumbuļiem savannā un diženiem kokiem Sieranevadas priekškalnēs un krūmiem ar pāris metru gariem ziediem Santa Barbarā. Atkal jāapstājas… Arī pie palmām, gan mazajām pudelītēm, kuru līdzi paņemšanas iespējas tiek visai nopietni apspriestas, līdz supergarajām, kuru mazās spuriņas plīvo augstu debesīs…
Es gribu apstāties pie laivu plača – lielāka par desmit futbollaukumiem. Zigim vajag nobildēties pie katra štata robežas. Un pusi dienas pavadīt NASA kosmisko centienu muzejā, kurš, manuprāt, ir pārāk liels…
Un tā tālāk. Līdz pat “Burlington” lielveikalam, kurā dāmas pazūd uz pāris stundām, bet es nevaru tur izturēt ilgāk par 15 minūtēm. Eju laukā. Un, auto stāvvietā pīpēdams, atņemu vismaz desmit visdažādāko ļaužu – melnu, pelēku, baltu, tievu, resnu (Amerikā tā nesaka – dūšīgie jūtas lieliski), jaunu, vecu – sveicienus. Hello! Man tiešām prieks tevi satikt!
Hei, letiņi! Mēs vairs tā nevaram? Pirms pusgadsimta Dundagā katru pretimnācēju sveicināt mācējām…
Vārdu sakot – ceļojuma ekipāžas komplektējiet uzmanīgi. Interešu kopība (vai prasme bez kurnēšanas pielāgoties citiem) būs ļoti vēlama. Gluži vai nepieciešama. Sevišķi, ja kopā būšana auto salona piecos kvadrātmetros ilgāka par nedēļu. Sevišķi, ja tā turpinās arī nakšņošanas vietās, kur 150 dolārus katram pārim nevarat atļauties un guļat visi “divvietīgā” (divas milzu gultas) moteļa numuriņā.
Vinnē labs plānotājs
Apaskates vērtais jāatrod jau iepriekš. Mājās. Datorā. Mūsdienu iespējas šajā jomā ir gandrīz neierobežotas (ak Dominikānas brauciena laiki, kad pat labu papīra karti dabūt Rīgā bija gandrīz neiespējami!). Jāatrod, jāsaliek prioritātes pa plauktiņiem. Mūsu gidei Mārai, kura jau piecus gadus dzīvo Amerikā un piedevām ir privāta taksometra stūrētāja, darbs licis, braucēju vēlmes piepildot, orientēšanos apgūt perfekti. Un Māra bija 20 dienu kalendāru piepildījusi vareni.
Varbūt pārāk vareni. Nogurām, cenšoties aptvert, vienā braucienā uztvert neiespējamo. Varbūt vajadzēja ilgāk pavāļāties pasaules baltākajā kvarca smilšu pludmalē un svītrot no maršruta pagājušā gadsimta vidū klinšu aizā iebūvēto hidroelektrostaciju, kuru gandrīz vai balto mākoņu augstumā šķērso lielceļa tilts. Lai gan – žēl būtu to neredzēt…
Pavisam nesen man padomu sava brauciena plānošanā prasīja draugs Ansis. Viņš bija iecerējis mīļoto sievieti izvizināt (ar kabrioletu!) līdz Spānijas dienvidu pludmalēm. Divās nedēļās. Ierosināju maratonu tomēr saīsināt. Pietiks ar Zalcburgu, Dolomītalpiem un Venēciju, kuras tuvumā jūras krasti nemaz nav sliktāki par tiem, tūkstoš kilometru tālākajiem. Saīsināt. Bet bagātināt ar Iserana pārejas (augstākā Eiropā!) forsēšanu. Un šopingu Vācijā. Nevis Minhenē vai citā dižpilsētā, bet omulīgajā un daudz klusākajā Rozenheimā.
Ansis pašlaik ir Alpos. Atbrauks – mēģināsim laba ceļojuma plānošanas padomus papildināt.
