Māris Antonevičs: Čekista diena 6
Gada laikā interese par atvērtajiem čekas maisiem ir pamatīgi mazinājusies. Šķiet, ka mediji par to turpina rakstīt drīzāk inerces dēļ.
“Drošības dienestu darbinieku diena” – tā oficiāli saucas svētki, kas Krievijā tiek atzīmēti 20. decembrī. Taču šis nosaukums tiek lietots reti, jo visi zina, ka patiesībā tā ir “čekista diena”.
Tieši šajā datumā 1917. gadā tika izdots rīkojums par Viskrievijas ārkārtas komisijas izvedi, kuras vadītājs Felikss Dzeržinskis paziņoja: “Es nemeklēju revolucionāra tiesiskuma formas. Es pieprasu revolucionāru atriebību.” No iestādes krieviskā saīsinājuma – VČK – tad arī nāk labi zināmais “čekists”.
Savukārt saīsinājums VDK (no Valsts drošības komiteja) jeb oriģinālā KGB parādījās vēlāk – 1954. gadā, lai gan būtība palika nemainīga – cīņa pret “atklātajiem un slēptajiem padomju tautas ienaidniekiem”.
Šogad “čekista diena” Maskavā tika sagaidīta ar “uguņošanu”. Kāds vīrietis 19. decembra vakarā bija iegājis bēdīgi slavenajā čekas galvenajā ēkā Lubjankā, kur šobrīd atrodas Federālā drošības dienesta birojs, un sācis šaut no Kalašņikova automāta. Vēlāk apšaude turpinājusies uz ielas.
Tā kā mūsdienās ziņu portāli sacenšas nevis ar kvalitāti, bet ātrumu, un šādos brīžos neko sīkāk pārbaudīt nav laika, pirmie paziņojumu bija dramatiski – it kā Maskavas centrā būti sācies kaujinieku grupas uzbrukums. Turklāt tā nebija tikai mediju reakcija, arī drošības dienests bija izsludinājis īpašos aizsardzības plānus “Sirēna” un ”Cietoksnis”, kas paredz plašu mobilizāciju visā valstī. Dūmiem izklīstot, izrādījās, ka te darbojies psihiski nelīdzsvarots vienpatis, kura motīvi joprojām nav skaidri. Kāds bijušais apsardzes firmas darbinieks, kuram pēdējā laikā dzīvē bija uznākusi “melnā strīpa”.
Tā gan ir iespēja labākajās čekas tradīcijās piešķirt stāstam politisku nokrāsu – jau parādījušās pirmās ziņas, ka uzbrucējs varētu būt saistīts ar “ukraiņu neonacistiem” (šī tēma tagad ir modē arī dažiem Latvijas žurnālistiem), bet tikpat labi var parādīties arī kaut kas cits.
Tikmēr atsevišķi politikas komentētāji vērš uzmanību uz citu absurdu, kam acīmredzot nav saistības ar uzbrukumu, bet kas par to atgādinājis – kā var būt, ka mūsdienu Krievijā vispār tiek svinēta “čekista diena”?
“Tā ir neiedomājama mežonība. Svinēt čekas izveidošanas gadadienu valstī, kur gandrīz katra ģimene cietusi no šīs iestādes… Mums vēsturē ir kauna traips. Mūsu vēsturē ir noziedzīga organizācija, kura daudzas desmitgades vajāja un iznīcināja miljoniem cilvēku, nenožēloja to, neatzina to, neapsprieda to, pat neatdeva arhīva materiālus,” radio “Eho Moskvi” saka žurnālists Sergejs Porhomenko.
Te vēl jāpiebilst, ka 20. decembris kā “čekista diena” Padomju Savienībā, lai arī neformāli svinēta, tomēr nebija svētku kalendārā. Bet tagad ir – kopš 1995. gada. Legalizēta vēl prezidenta Borisa Jeļcina laikā, lai gan organiski piestāv tieši Vladimira Putina valdīšanas laikam.
Tieši šobrīd kādreizējā VDK un tās mantinieki, kas agrāk bija kā izpildītāji un skrūvītes lielākā mehānismā, ir ieguvuši iespēju noteikt politiskos procesus. Laikā, kad pie FSB ēkas Lubjankā sākās apšaude, Kremlī notika ikgadējais “čekista dienai” veltīts svinīgs koncerts, kuru apmeklēja arī Putins. Tas ierasti ir vērienīgs pasākums, kurā tiek cildināti čekistu varoņdarbi gan vēsturē, gan mūsdienās.
Secinot, ka Krievija neko nav nožēlojusi un atzinusi, jāatgriežas Latvijā, kur arī 20. decembrī nupat bija kāda gadadiena.
Tieši pirms gada šajā dienā tika “atvērti” tā sauktie čekas maisi, ja precīzāk – to saturs kļuva pieejams internetā visiem interesentiem. Kādi secinājumi? Gada laikā interese par šo tēmu ir mazinājusies.
Sākotnēji tas bija dažāda līmeņa sabiedrisko diskusiju jautājums un mediji to dažādos veidos centās aktualizēt, bet tagad šķiet, ka tas turpinās drīzāk inerces dēļ.
Labs apliecinājums ir tas, ka gada nogalē tā arī neparādījās neviens pētījums, analītisks materiāls par to, kā tad čekas maisu publiskošana mainījusi Latviju. Īpaši tāpēc, ka iepriekš visā nopietnībā tika runāts par to, ka tā būs “bumba, kas uzspridzinās mūsu valsti”, sāksies briesmīgas “raganu medības” un tā tālāk.
No vienas puses – varbūt tā arī labāk, no otras puses – varbūt arī uz mums attiecas žurnālista Porhomenko teiktais par to, ka noziedzīgās organizācijas darbība palikusi nenovērtēta, bet sadarbība ar to – nenožēlota.
