Čeka un klusēšana. Anda Rožukalne vērtē “Nakts sarunas par čeku” 3
Desmit raidījumi “Nakts sarunas par čeku” “Rīga TV24” ir pagaidām nopietnākais projekts, pie kura atgriezties, ja ir vēlēšanās saprast Valsts drošības komitejas ziņotāju vervēšanas, ziņošanas, vainas un nevainīguma sarežģītību.
Kas to būtu domājis, ka Valsts drošības komitejas ziņotāju saraksta publiskošana radīs iespēju tik pamatīgi un godīgi apspriest Latvijas neseno vēsturi? Meklēt atbildīgos, izvērtēt vainu, ieraudzīt telpu starp taisnīgo un netaisnīgo. Tas nevarētu notikt bez Latvijas žurnālistu smaga darba, pierādot, ka laba žurnālistika nopietnās situācijās ir neaizvietojama.
Kad decembra beigās tika atvērti čekas maisi, pirmajās dienās likās, ka viss ātri noklusīs un apstāsies pēc vārdu nosaukšanas, nedaudziem pretargumentiem un atsevišķiem skaļiem viedokļiem. Tā nenotika.
Čekas maisu atsevišķu daļu publicēšana ir tikai sākums, jo pašreizējā informācija nav pilnīga. To var kritizēt, bet ar to nu jāsadzīvo. Medijiem jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi, kā par šo jautājumu sarunāties ar sabiedrību, kurā ir ziņotāji, tie, par kuriem ziņoja, tie, kas sadarbojās, tie, kam tas viss liekas nesvarīgi.
Ziņotāji un zinātāji
Imanta Frederika Ozola vadītajā raidījumā ar viņa uzdoto jautājumu un uzaicināto viesu palīdzību čekas darbības vēsture, kā arī šī jautājuma atklāšanas un slēpšanas procesi pašlaik atklāti visdaudzveidīgāk. Tajā bijuši vēsturnieki, pētnieki, tiesnesis, psiholoģisko reakciju skaidrotāja, aģentu kartotēkā esošie cilvēki, vēl citi, kas spēj skaidrot padomju dzīves dažādos periodus kontekstā ar izdzīvošanu, kolaborāciju, pretošanos.
“Nakts sarunas par čeku” ir vizuāli it vienkāršs formāts, tajā nekas lieks netraucē ieinteresētai sarunai.
Bet tā iespējama, jo Imants Frederiks Ozols māk radīt tādu atmosfēru, kurā tiek uzdoti ļoti svarīgi jautājumi un sadzirdētas atbildes. Raidījumā gluži neticamā veidā jau pierasto viedokļu plūsma ir sabalansēta ar faktiem, skaidrojumiem par čekas darba niansēm. Bez šiem faktiem viedokļi būtu tikai pozīcijas, emocijas, vārdi, kas apsūdz, vai vārdi, kas palīdz attaisnoties. Daļa no svarīgiem faktiem izskan kā īstajā vietā uzdoti vadītāja jautājumi, daļa no tiem izmantota titru veidā un paskaidro sarunā minēto.
Raidījumu cikls noslēdzies, tāpēc iesaku žurnālista un viņa viesu sarunas skatīties “Rīga TV24” arhīvā. Tur pieejamo informāciju var izmantot kā labu pamatu ne tikai savu secinājumu izdarīšanai, bet arī tālākās ar čeku saistīto jautājumu izpētes izpratnei.
Viss, ko var izstāstīt
“Nakts sarunas” ir tik piepildītas ar informāciju, jo tajās dalībnieki un vadītājs neizvairās no pretrunām. Tajās ļauts sevi atklāt un sevi aizstāvēt, ja it kā esi aģents, un detalizēti parādīt to sarežģīto situāciju ķēdi, kā cilvēki nonāca saskarē ar čeku pagātnē un pašlaik. Sarunās ir iespēja pamatoti atmaskot, jo līdzās pieredzes stāstiem tiek likti vēstures fakti un dokumenti, tie personiskas atmiņas vai versijas ieliek konkrētā patiesības vai izvairīguma no atklātības līmenī.
Dažādās detaļas un nianses, kuru apspriešanai atrasts laiks, liecina par ļoti pamatīgu raidījuma vadītāja gatavošanos un meistarību, kas ļauj tikt galā ar viesu atklātības pakāpēm, versijām, emocijām un pārliecībām.
Trāpīgie jautājumi virza sarunu, neļaujot tai pārvērsties par iepriekš sagatavotu paziņojumu apkopojumu.
Tāpēc sarunas palīdz domāt. Katrā no raidījumiem ieinteresēts skatītājs, ja vien neizvairās, var piedzīvot intelektuālu bagātināšanos.
Līdzīgi Māris Zanders strādā “Delfi” intervijās ar vēsturniekiem. Arī šajā saturā ir vēlme izzināt, nevis apstiprināt esošo priekšstatu. Tā ir īpaša veiksme, ja tiešraidē vai ierakstā pamazām tiek atklāta kāda daļa no patiesības.
Svarīgu VDK, padomju partijas amatpersonu nomenklatūras, komunistiskās partijas augstāko vadītāju mijiedarbību dažādās jomās atklāj vēsturnieku esejas “Latvijas Radio 1” rubrikā “Īstenības izteiksme”. Informācijas ir daudz, bet…
Sadzirdēt klusumu
“Nakts sarunas par čeku” gandrīz visos raidījumos skar ļoti svarīgo aspektu: kā par to runāt, vai protam izprast sarežģīto savā vēsturē. Kāda saruna ir iespējama pēc publicēšanas, kāda patiesībā notiek un kāda nenotiek?
Čekas informāciju analizējošos mediju formātos un jo sevišķi “Nakts sarunās” netiek apieti jautājumi, ka čekas maisu publikācijas jau radījušas jaunas sarunu un argumentācijas stratēģijas – noliegumu, meistarīgu izvairīšanos, vainošanu, emocionālas reakcijas. Tā var pārvarēt žurnālistu neizbēgamo atkarību no tiem, kas runā, un tiem, kas nav gatavi sarunāties.
Ļoti būtiski, ka raidījumi stāsta par sarunas virzīšanas paņēmieniem. Piemēram, tematizēšana palīdz kādus VDK vēstures aspektus izcelt un citus apiet. “Nakts sarunās” tiek pieminēti arī maldi, informācijas sagrozīšana, klaji meli tepat, studijā, vai citā raidījumā. Tā var atšifrēt pašapmānu, stereotipizāciju, selektivitāti notikumu izpratnē.
Jau pašreizējās sarunās par VDK ziņotājiem var gluži fiziski sadzirdēt klusumu un klusēšanu.
Klusē cilvēki, kas varētu pastāstīt. Dalībnieki, sūdzētāji, nosūdzētie. Noklusē, lai izvairītos no kādas stāsta daļas vai visa stāsta. Lai cik daudzpusīga informācija tiktu pasniegta, viss nav izpētīts, bet daļa no varoņiem papildina klusuma daļu čekas maisu atklāšanas procesā.
Kas notiks pēc sarunām?
Drīz viedokļu un pašreiz izpētītās informācijas vien būs par maz, lai saprastu vēl neatklāto un ar čekas maisu, arī citas ar VDK saistītās informācijas publicēšanu saistītās sekas, rezultātus, efektus.
To var palīdzēt pastāvīga izpēte, analīze, kurā vērtētas arī vēsturnieku iespējas, informācijas avotu uzvedība un izvēle. Tukšās vietas, kuras vēl nav skaidras. Tādu izpēti iesāka filmas “Lustrum” autori nesenajā rudenī. Filma parādīja ne tikai saturu, bet arī procesu, kā vispār iegūstama informācija par VDK darbu un cilvēkiem.
2019. gada janvāris nu mediju vēsturē būs laiks, kad publiskajās sarunās par čekas jautājumiem no vienkāršotas cilvēku zīmogošanas un apsaukāšanas profesionāli mediji ķērās pie jaunu atbilžu meklējumiem uz vecajiem jautājumiem par padomju laiku. Tās arī atrastas. Konkrētas, tiešas un jaunas informācijas piepildītas. Atrastas arī tukšās vietas notikumos, likteņos.
Sarunas turpinās gan vēstures konteksta līmenī, gan ļoti personiskā – es, tu, viņš, viņa, ziņotāji, zinātāji, noziņotie, šantažētie, maldinātāji, klusētāji…
