Protests Kalgari 1
Kad Znatnajs kļuva par Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju, VDK priekšnieks bija Longins Avdjukevičs, ar kuru dialoga veidošana nevedās. Tiesa, jau drīz viņa vietā stājās saprotošākais Boriss Pugo: “Kad piezvanīju, viņš nekad nevēlējās runāt pa telefonu, teica – tiekamies tur un tur. Sapratu, ka viņi paši baidījās no savas sistēmas, bet zināja, kur un kādas ir noklausīšanās ierīces. Pugo saprata, ka medaļas ir vajadzīgas.”
Nav noslēpums, ka spēkos līdzvērtīgu sportistu gadījumā priekšroka pārstāvēt PSRS tika dota Krievijas atlētiem. Taču blatu sistēma arī bija spēcīga, galvenais – atrast pareizo pieeju, un, piemēram, ja maskaviešiem varēji izgādāt atvaļinājumu Jūrmalā, tas bija labs arguments. Ar melno balzamu vien, protams, nekas nenotika.
Znatnajs aizskāra arī dopinga tēmu, kas tik ļoti aktuāla bija šovasar saistībā ar Krievijas sportu, un atgādināja PSRS valdījušo sistēmu. Znatnajs nenoliedza, ka arī Latvijas sportisti, kuri kļuva par olimpiskajiem medaļniekiem, bija šīs sistēmas dalībnieki: “Sportisti bija parakstījušies, ka zina, uz ko iet. Piemēram, lodes grūdējs Jānis Bojārs – saujām ēda tabletes un atmeta ar roku: man divi bērni ir, vairāk viņu nevajag. Jānis Lūsis gan neko nelietoja, jo bija tik augstas klases sportists, ka viņam nemaz nepiedāvāja.”
Lai gan Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanā galvenās lomas spēlēja citi, arī Znatnajs bija tajā iesaistīts: “Mani izsauca uz Maskavu, visu nakti rakstīju runu, jo sapratu, ka būs jāatbild par katru vārdu. Pēc tam mani divas stundas lamāja – kā jūs tā varat, padomju cilvēks! Domāju, ka tā arī viss beigsies, bet plēnuma beigās: Znatnajs kļūdās, taču viņā jāieklausās.”
Daumanta Znatnaja lekcijā izskanēja daudz interesantu atmiņu, tostarp par to, kā viņš ziemas olimpiskajās spēlēs 1988. gadā Kalgari rakstīja protestu pēc Jāņa Ķipura trešā brauciena divniekā. Latvietis tuvojās zeltam, pēc diviem braucieniem bija pirmais, taču trešajā tāpat kā vairāki citi sportisti uzrādīja sliktu rezultātu. Ķipurs lamājies, ka trasē esot smiltis, taču – vai tiešām? Znatnajs iesniedza protestu, un olimpiskās sacensības tika apturētas. Pēc pusotras stundas apspriedes protestu atzina par pamatotu, sacensības pārcēla uz nākamo dienu, un Ķipurs kļuva par olimpisko čempionu.
Lekcijā Stūra mājā neiztika arī bez vairākiem ne visai ērtiem jautājumiem, sak, vai tad jūs tādā amatā varējāt strādāt un būt balts un pūkains, varbūt tā laika uzskati nebija atbilstoši komunistiskās partijas ideāliem? “Negribu sevi uzzīmēt par tādu, kāds nebiju, par superpatriotu. Manas dzīves kaislība bija sports, tādēļ iestājos partijā, bija jāpieņem kompromisi. Pamazām sapratu, kas notiek, un savos uzskatos daudz mainījos,” godīgs bija Daumants Znatnajs.
