“Kā jūs tā varat, padomju cilvēks?!”: Čeka sporta laukumā 1
Valsts drošības komiteja (VDK) savulaik rūpīgi sekoja un izvērsa represijas arī pret sportistiem, lekcijā tā dēvētajā Stūra mājā pastāstīja Daumants Znatnajs, kurš no 1980. līdz 1990. gadam vadīja LPSR Fiziskās kultūras un sporta komiteju.
Rekordists pazuda
“Apzināts, ka no 1940. līdz 1957. gadam represijas tika vērstas pret 113 personām sportā, lai gan īstais skaitlis ir virs 200. Sistēma šausmīga – par to, ka biji sporta cilvēks, tevi izsūtīja, apcietināja vai nomušīja. 87 no viņiem bija vienkārši sportisti, kuri aizstāvēja Latvijas godu,” stāstīja Daumants Znatnajs.
Latvijas pirmās neatkarības gados sportisti nereti iesaistījās valsts amatpersonu apsardzes dienestos. Piemēram, Baltijas valstīs ātrākais sprinteris Jānis Ķīvītis rūpējās par Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa drošību, par to, ienākot krieviem, tika tiesāts un 1942. gadā izsūtījumā mira.
Visiem sportistiem, lai tiktu uz sacensībām ārzemēs, vajadzēja dabūt īpašas drošības orgānu atļaujas, taču ne visi saņēma. Starp viņiem bija kādreizējais Latvijas rekordists tāllēkšanā, sporta žurnālists un grāmatu autors Ēriks Kehris, represijas tika vērstas pret viņa ģimeni. “1953. gadā trīs mēnešus pēc kāzām Ēriks pēkšņi pazuda. Meklējot viņu, pirmo reizi ierados šeit, Stūra mājā. Viņa vecāki ar jaunākajiem bērniem bija izsūtīti uz Sibīriju jau 1949. gadā, izrādījās, ka ar Ēriku noticis tas pats, kad pēc Staļina nāves bija trešā, mazāka mēroga tīrīšana. Secen gāja divas olimpiskās spēles, lai gan atbilstoši rezultātiem vajadzēja tikt,” atminas viņa kundze Aija Kehre.
Znatnajs nevarēja atcerēties, ka viņa laikā bijis kāds patiešām augstas klases sportists, kurš nedrīkstēja doties uz sacensībām ārzemēs. “Galvenais bija, lai atbrauktu atpakaļ, to man vajadzēja garantēt. Desmit gadu laikā neatgriezās vienīgi džudo starptautiskās kategorijas tiesnesis Dzintars Rudzītis. Parasti par katru mazāko misēkli bija jāatskaitās, bet kā pa brīnumu man neviens neko par viņu nejautāja.”
“1970. gadā ar vilcienu braucu uz Maskavu, lai tālāk lidotu uz pasaules čempionātu ASV. Kupejā bijām četri, tostarp pajauns vīrietis, kurš sāka runāt: ak, jūs uz ASV, tur taču ļoti laba dzīve, vajadzētu palikt. Tad uzreiz sapratu, ka viņš ir no attiecīgās iestādes,” pasaules čempione ātrslidošanā Lāsma Kauniste norādīja uz čekistu darba metodēm.
“Katrā komandā, kas brauca uz ārzemēm, bija drošībnieks – parasti delegācijas vadītāja vietnieks. It kā neitrāls cilvēks, bet pēc tam visu ziņoja VDK – tas aizvedis ikrus uz ārzemēm, tas pārdevis šņabi, tas ticies ar to,” atcerējās Znatnajs. Informācija ne vienmēr uzreiz tika likta galdā, bet gan “gaidīja īsto brīdi”.
80. gadu otrajā pusē radās nesaskaņas starp PSRS bobsleja izlases galveno treneri Rolandu Upatnieku un pilotu Jāni Ķipuru, skaidrojumus par situāciju prasījuši arī Maskavā. Znatnajs uzskata, ka dažādas epizodes VDK uzzināja arī no mūsu sportistiem: “Kad vajadzēja tikt ar Upatnieku galā, tad diemžēl kāds kaut ko bija pastāstījis. Tas pierāda, ka VDK informācija bija pilnīga, neko nevarēja noslēpt, jautājums tikai, cik ilgi viņi par to nerunāja.”
