Čehu biznesa haizivs Latvijas ūdeņos. 4. daļa: Tomāšs Krseks jau piekto gadu cer Latvijā realizēt dažādus projektus 3
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”
Lucija Sīkorova, “HlidaciPes”
Čehu miljonārs Tomāšs Krseks no „Škoda Transportation” gūto bagātību jau piekto gadu cer realizēt dažādos projektos Latvijā. Apsūdzības korupcijā, krāpšanā, dokumentu viltošanā, vairāki aresti, tiesu darbi – ar šo visu apmēram piecu gadu periodā Latvijā nācās saskarties vairākām personām un uzņēmumiem, kuri tieši vai netieši, bet bijuši saistīti ar vienu no bagātākajiem Čehijas pilsoņiem Tomāšu Krseku.
Tas gan acīmredzot Krseku nav pārāk sabaidījis – kopš 2020. gada Krsekam pieder divi vēja parku projekti Latvijā, no kuriem viens ir gandrīz sešreiz lielāks nekā līdz šim Latvijā lielākais izbūvētais vēja parks. Par spīti dažādiem skandāliem, Krseks joprojām Latvijā saskata biznesa potenciālu.
Rakstu sērijas noslēdzošajā, 4. daļā, atskatīsimies uz visiem notikumiem, kuros bijis iesaistīts neviennozīmīgi vērtētais čehu miljonārs.
Krseka vēsturiskās darbības Čehijā nav palikušas nepamanītas, daudziem uzskatot, ka viņam savulaik piederošais slavenais uzņēmums „Škoda Transportation” izsaimniekots. Arī ar vietējiem politiķiem Krseks ir labi pazīstams, piemēram, ar parlamenta deputātu Josefu Bernardu viņš vairāk nekā desmit gadus strādājis kopā „Škoda Transportation”.
2011. gadā viņam izdevās pārņemt „Škoda Transportation”. Apmēram sešu gadu laikā kopš kļūšanas par „Škoda Transportation” īpašnieku Krsekam izdevās gan kļūt par miljonāru, gan pāris gadus vēlāk arī par vienu no valsts bagātākajiem cilvēkiem. Dažu gadu laikā vairākas daļas izdevās veiksmīgi pārdot. 2021. gadā čehu mediji viņa bagātību novērtēja ar 436 miljoniem eiro.
Korupcija ar tramvajiem un trolejbusiem
Viss sākās jau 2013. gadā, kad Krsekam piederošā „Škoda Transportation” meitasuzņēmums „Škoda Electric” par 131 miljonu eiro (100 trolejbusu piegāde) uzvarēja pirmajā no trim „Rīgas satiksmes” iepirkumiem, par kuriem vēlāk KNAB sāks izmeklēšanu saistībā ar korupciju. Trīs gadus vēlāk „Škoda Transportation” uzvarēja otrajā apjomīgajā „Rīgas satiksmes” iepirkumā, kurā par 62 miljoniem vajadzēja piegādāt 20 zemās grīdas tramvajus. Šajā iepirkumā čehu uzņēmums piedalījās kopā ar Latvijas uzņēmumu „Alkom-Serviss”, kurš vēlāk nodarbotos ar tramvaju apkopi.
Tieši šajā periodā „Škoda Transportation” piederēja Krsekam, kurš būtībā neilgi pirms KNAB darbībām paspēja no uzņēmuma atbrīvoties, to par vairāk nekā 350 miljoniem pārdodot citam čehu miljonāram Petram Kelneram.
2018. gadā KNAB sāka izmeklēšanu par kukuļdošanu un kukuļņemšanu. Aizdomās tika turēti pat astoņi ar „Škoda Transportation”, „Rīgas satiksmi” u.c. uzņēmumiem saistītie cilvēki, ieskaitot tā laika “Rīgas satiksmes” valdes priekšsēdētāju Leonu Bemhenu, uzņēmuma Infrastruktūras uzturēšanas un attīstības departamenta direktoru Igoru Volkinšteinu un skandalozo uzņēmēju Māri Martinsonu.
Vairākus no tiem uz brīdi pat arestēja, vēlāk atbrīvojot par iespaidīgām naudas summām, bet divi no aizdomās turētajiem šo gadu laikā arī miruši. KNAB vēlāk norādīja, ka „Škoda Transportation” kukuļos samaksāja 5–7% no līgumu vērtības. Tātad kopsummā kukuļos samaksāti 13–20 miljoni. Lai naudu padarītu likumīgu, tā atmazgāta sarežģītās shēmās, slēpjot galīgos saņēmējus. Tieši šo ķēdi KNAB joprojām nevar atšifrēt, pirmstiesas izmeklēšanai noritot jau piekto gadu.
Vienīgais čehs šajā lietā, kurš tika aizturēts un tiek uzskatīts par aizdomās turēto, ir „Škoda Transportation” komercdirektors Vladislavs Kozāks. Viņš uzņēmumā strādāja jau no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, turklāt divus gadus to pat vadīja, bet iepirkumu laikā Kozāka atbildībā bija pārraudzīt Krievijas un pārējo bijušo PSRS republiku virzienu.
Viņš kopā ar Krseku bija „Škoda Holding” vadībā, kad uzņēmumu 2003. gadā pārdeva „Appian” grupai. Čehijas policija pēc tam atklāja, ka valsts no darījuma zaudējusi vismaz 42 miljonus eiro, turklāt vismaz 1,3 miljoni samaksāti kukuļos, lai darījums notiktu. „Škoda Holding” vadība tolaik veikusi darbības, lai samazinātu uzņēmuma vērtību. Policija lietu izmeklēja piecus gadus, bet 2016. gadā lietu slēdza bez rezultātiem.
Krseks „Škoda Transportation” pārņēma 2011. gadā kopā ar biznesa partneri Mihalu Korecki un diviem „Appian” pārstāvjiem Mareku Čmejlu un Jiržīju Divīšu. Reģistros kā īstais īpašnieks gan uzrādījās “Škoda Industry (Europe)”, kas vēlāk mainīja nosaukumu uz “Central Europe Industries Ltd.” – Kiprā bāzētu kompāniju, kas savukārt piederēja astoņām citām Kiprā bāzētām kompānijām.
Lielākās šo uzņēmumu daļas piederēja Krsekam, Čmejlam un Divīšam, bet mazākuma daļas piederēja vēl vairākiem čehiem, tostarp tā brīža Pilzenes reģiona vadītājam Josefam Bernardam, kurš, kā jau minēts, ar Krseku ir labi pazīstams. Kopš Krseks ar partneriem kļuva par uzņēmuma īpašnieku, vairāku gadu laikā īpašniekiem tika izmaksātas dividendes gandrīz 850 miljonu eiro apmērā, brīžiem izmaksāto dividenžu apjomam pārsniedzot peļņas rādītājus, kas sabiedrībā un valsts institūcijās radīja neizpratni.
Bernards šobrīd ir Čehijas parlamenta deputāts. Ar Krseku viņam ir cieša saikne – Bernards ir ilggadējs „Škoda Holding” un vēlāk „Škoda Transportation” darbinieks. Viņš ir izbijis „Škoda Holding” cilvēkresursu nodaļas direktors un vēlāk izpilddirektors. No 2010. līdz 2015. gadam Bernards bija arī „Škoda Transportation” izpilddirektors. Šo gadu laikā viņš bijis vairākās valdēs un padomēs uzņēmumiem, kas saistīti ar „Škoda Transportation”. Attiecīgi Bernards ar Krseku strādājis plecu pie pleca vismaz kopš 2002. gada un līdz pat 2015. gadam, kad Bernards kļuva par Pilzenes reģiona vadītāju.
Acīmredzot Bernardam un Pilzenes reģiona vadībai saikne bija vēl pirms tam, jo 2012. gadā Pilzenes pilsētas iepirkumā par jauna transportlīdzekļu depo celtniecību un Pilzenes transporta kompānijas sabiedriskā transporta apkalpošanu nākamajiem 29 gadiem uzvarēja „Škoda City Service”, kurā vairākums daļu pieder „Škoda Transportation”. Iepirkuma summa pārsniedza 500 miljonus eiro. 2014. gadā Čehijas pretkorupcijas policija sāka izmeklēšanu par iepirkumu un parakstīto līgumu. Pieslēdzās arī Čehijas Konkurences padome un Čehijas drošības dienests. Varasiestādes uzskatīja, ka gandrīz septiņi miljoni no kopējā līguma samaksāti kukuļos, tomēr izmeklēšana tika noslēgta bez rezultātiem.
„Olainfarm” pārņemšanā čehus pārtrumpo
Pēc tam kad 2017. gadā Krseks un pārējie „Škoda Transportation” īpašnieki nolēma par vairāk nekā 350 miljoniem eiro pārdot uzņēmumu, Krseks savu „Škoda Transportation” bagātību ieguldīja jaunā investīciju uzņēmumā „BHM Group”, kas vairākās valstīs investē līdzekļus farmācijas, medicīnas, zaļās enerģijas uzņēmumos un dažādos jaunuzņēmumos.
Kā vienu no investīciju objektiem uzņēmums bija noskatījis vienu no lielākajiem Baltijas farmācijas uzņēmumiem „Olainfarm”, jo pirms tam „BHM Group” bija veiksmīgi iegādājusies lielus ar farmāciju un medicīnu saistītus uzņēmumus Polijā un Vācijā. Diez vai „Olainfarm” gan būtu bijis interesants, ja joprojām būtu dzīvs „Olainfarm” ilggadējais īpašnieks Valērijs Maligins, kurš mūžībā aizgāja 2017. gadā. Taču maz ticams, ka Krseks un viņa investīciju biznesa partneri būtu sākuši cīņu par „Olainfarm”, ja zinātu, ka tā būs tik sarežģīta.
Maligina meitas Irina Maligina un Nika Saveļjeva un nepilngadīgās Annas Emīlijas aizbildne – viņas māte Signe Baldere-Sildedze – pēc viņa nāves sāka vairāk nekā trīs gadu ilgu savstarpēju cīņu par varu, kam apakšā bija vēlme uzņēmumu pārdot, jo nevienai no mantiniecēm nebija līdzekļu, lai visu lielo mantojumu uzturētu. Tā kā vēlme bija pārdot, laika gaitā parādījās interesenti. Viens no tiem bija Čehijas uzņēmums „Black Duck Invest” (“BDI”), kas būtībā ir „BHM Group” meitasuzņēmums.
Uzņēmums interesi par „Olainfarm” izrādīja jau 2019. gadā, bet nopietnas sarunas sākās 2020. gada vidū. Sarunas notika starp „BDI” pārstāvjiem Vojtehu Kačenu un Tiboru Bokoru, kā arī Milanu Beļēviču kā „Olmafarm” valdes locekli un tātad mantinieču tiešo pārstāvi. Sarunās dažādos posmos bija iesaistīta arī Baldere-Sildedze un „Olainfarm” padomes locekļi Kārlis Krastiņš un Haralds Velmers.
Ļoti iespējams, šodien „Olainfarm” piederētu čehiem, ja vien darījumu neizjauktu „Repharm” pārstāvji, kuri savā pusē pārvilināja Beļēvičas ilggadējo sabiedroto Balderi-Sildedzi un tādējādi ieguva jaunākās Maligina meitas akcijas. Viņa bija pēdējais posms, kas trūka, lai „Repharm” varētu sākt „Olainfarm” akciju pārņemšanu. Kad tas notika, „Repharm” apmēram pusgada laikā jau piederēja teju visas „Olainfarm” akcijas. Kaut gan vairākiem iesaistītajiem tas bija zināms, plašākai publikai ne – realitātē „Repharm” pārstāvji jau kopš 2019. gada bija ieguvuši kontroli pār divu vecāko Maligina māsu daļām uzņēmumā, kaut gan neilgi pirms tam publiski „Repharm” pārstāvji norādīja, ka „Olainfarm” akcijas viņus neinteresējot.
Jau 2019. gadā vienu no „Repharm” vadošajiem cilvēkiem Andreju Leiboviču un vairākus citus ar viņu saistītos cilvēkus Maligina vidējā meita Nika Saveļjeva pilnvaroja ar viņai piederošajām „Olainfarm” un „Olmafarm” daļām rīkoties pēc viņu ieskatiem. Savukārt vecākā meita Irina Maligina to pašu izdarīja, pilnvaras nododot juristam Sandim Petrovičam.
Rezultātā 2021. gada aprīlī, kad it kā “BDI” ar Beļēviču esot parakstījuši 42,5% „Olmafarm” piederošo „Olainfarm” akciju pārdošanas līgumu, izrādījies, ka Beļēviča no amata jau bijusi atlaista. Vai tomēr amatā vēl bijusi un līgumu paspējusi parakstīt? Katrai no pusēm ir savs redzējums, ko pavadīja arī tiesvedības. Dažas no tām vēl turpinās.
Jebkurā gadījumā gan čehu centieni pārpirkt „Olmafarm” piederošās „Olainfarm” akcijas, gan tas, kā „Olainfarm” pārņēma „Repharm”, ir apvīts šaubu mākoņiem.
Runājot par pašu „Repharm” – kāpēc „Repharm” pārstāvji meloja, sakot, ka tos neinteresē „Olainfarm”, kaut gan, visticamāk, jau tobrīd tika strādāts pie pilnvaru iegūšanas no abām māsām, paralēli aktīvi cenšoties „Olmafarm” valdē iedabūt „Repharm” cilvēku Pēteri Rubeni?
Kāpēc Beļēviča ar čehiem pārdošanas līgumu parakstīja naktī, un kāpēc tas tika darīts bez visu Maligina meitu simtprocentīgas uzticības? Vai pārdošanas cena tiešām bija objektīva? Runā, ka tā bijusi 40 miljoni eiro, bet vēlāk uzņēmuma attīstībā čehi bijuši gatavi investēt līdz 100 miljoniem, lai uzņēmumam atvērtu durvis uz Rietumeiropas tirgu. Nav slikts plāns, zinot, ka šobrīd joprojām viens no lielākajiem noieta tirgiem „Olainfarm” ir Krievija. Nav zināms, vai „Repharm” jebkad plāno uzņēmuma attīstībā investēt tik lielus līdzekļus un aktīvāk lūkoties Rietumu virzienā.
Vai vismaz vēja parkus realizēs?
Nozare, kur šobrīd Krsekam un viņa biznesa partneriem veicas tīri labi, ir zaļā enerģija, precīzāk, vēja enerģija. Somijā uzņēmums 2018. gadā iegādājās vietējo vēja parku attīstītāju „Winda”, kura portfeli vēlāk pārdeva amerikāņu investoriem. Šobrīd „Winda” turpina attīstīt vēl 1,2 GW vēja parku.
Tikmēr Latvijā 2020. gadā Krseks iegādājās divus Latvijas uzņēmumus, kuri attīstīja vēja parku projektus Ventspils novadā. Viens no tiem ir mazs – četru turbīnu parks ar kopējo jaudu mazliet virs 22 MW, bet otrs Latvijas mērogiem ir milzīgs. Kopējais vēja turbīnu skaits būs zināms tikai pēc ietekmes uz vidi novērtējuma, bet SIA „Envirsus” cer sasniegt 290 MW jaudu, kas vairāk nekā divas reizes pārsniegtu šobrīd Latvijā uzbūvēto vēja turbīnu kopējo jaudu, kopumā palielinot valstī uzbūvēto turbīnu jaudu no 150 MW uz apmēram 440 MW, kas uz kopējā Eiropas Savienības valstu fona joprojām nebūtu daudz, bet tas vairs nebūtu apkaunojoši maz, kā tas ir šobrīd.
Līdz 2020. gadam Latvijā reģistrētie uzņēmumi „Envirsus” un SIA „4 Wind” piederēja Kristapam Stepanovam, Andrim Didrihsonam un Ivetai Stepanovai. Šobrīd no minētajiem ar abiem vēja parkiem saistīts ir tikai Kristaps Stepanovs, kurš abos uzņēmumos, kuri tagad pieder Krsekam piederošajam Čehijas uzņēmumam „Latvia Wind”, ieņem valdes locekļa amatus kopā ar „BHM Group” investīciju menedžeri Jonāšu Kotizu.
Mazāko „4 Wind” vēja parku varētu sākt būvēt jau salīdzinoši drīz – nākamā gada vidū, bet lielajam „Envirsus” projektam līdz uzvarošām beigām vēl jāpagaida – kaut gan līgumi ar zemju īpašniekiem jau parakstīti. Tas nozīmē, ka viņi devuši atļauju vēja turbīnu būvniecībai uz viņiem piederošajām zemēm. Taču vēl notiek projekta ietekmes uz vidi novērtēšanas (IVN) process, kas tiešā mērā var ietekmēt gan būvējamo turbīnu skaitu, gan novietojumu. Paredzams, ka IVN process beigsies šī gada beigās vai nākamā gada sākumā, bet pēcāk uzņēmumam jāveic vēl virkne citu darbību. Domājams, ka būvniecība varētu sākties 2025. vai 2026. gadā, ja negadīsies kādas problēmas. Vietējie zemes īpašnieki uz vēja parka būvniecību raugās pozitīvi.
Pašam Stepanovam viņa pārstāvētajā nozarē gan ir neviennozīmīga reputācija – kaut gan jau vairāk nekā 10 gadus viņa darbība paralēli jurista karjerai bijusi saistīta ar konsultāciju biznesu zaļās enerģijas attīstītājiem un pašam pieder virkne zaļās enerģijas projektu, citi nozarē strādājošie uz Stepanovu skatās aizdomīgi gan viņa saistības ar skandalozo „Winergy” vēja parku dēļ, gan ņemot vērā viņa dīvaino kļūšanu par lielā mērā fosilo resursu izmantojošā „Latvenergo” padomes locekli 2019. gadā, kas daudzu vēja nozares cilvēku acīs neizskatījās īpaši labi. Izskatījās pēc pāriešanas „ienaidnieka” pusē, pat ja, iespējams, Stepanovs kā padomes loceklis censtos ātrāk mainīt „Latvenergo” stratēģiju, lūkojoties vēja un saules enerģijas virzienā, ko „Latvenergo” sācis realizēt vien pāris pēdējos gadus.
Šis raksts tika izstrādāts ar Journalismfund.eu atbalstu.
