Anda Līce: Latvija ir izcaurumota trakāk par Šveices sieru 21
Salāpītas zeķes kalpo ilgāk par caurajām, tomēr saplīst par jaunajām ātrāk. Lāpīšana prasa daudz. Reizēm pat pusi laika, garīgo un materiālo spēku gan ģimenē, gan darbā mēs izlietojam tieši lāpīšanai. Jukas sākas, kad tam nākas ziedot jau krietni vairāk par pusi. Uz to pašreiz velk situācija gan Latvijā, gan ES. Dažādi “breksiti” ir nevis cēlonis, bet sekas kādām aiz nevērības, nezināšanas vai apzināti pielaistām kļūdām. Latvijā tagad uz atbildīgiem valsts amatiem cilvēki ar atbilstošām zināšanām vairs nepiesakās, tos nākas ķert gandrīz vai ar tīkliem. Tāpat kā no Latvijas aizbraukušos. Kā var runāt par izaugsmi, ja ir hroniskas problēmas ar tādām svarīgām valsts iestādēm kā VID un KNAB un to risināšanai valdība un Saeima nevēlas pieķerties! Visu cieņu tiem, kuri strādā pēc labākās sirdsapziņas, diemžēl arī viņi, pateicoties negodprātīgajiem, ir sabiedrības neuzticības apzīmogoti.
Par spīti pasaulē palaistajam veiksmes stāstam par Latviju, tā ir izcaurumota trakāk par Šveices sieru. Par to liecina simti neiztiesāto krimināllietu sējumi. Caurumi, kā zināms, rada caurvēju, un caurvējā dzīvot nepatīk nevienam. Ka nekas netiek lietas labā darīts, gluži nevar teikt – ierēdņi pēc savas saprašanas caurumus cenšas aizbāzt, nevis atceļot neskaitāmās instrukcijas, bet izgudrojot jaunas. Jājautā, kāpēc bija jāievieš internets, ja daudzas lietas ir jākārto dubultā – tāpat kā agrāk – papīra formātā, nākas meklēt neskaitāmas izziņas, gaidīt rindās ar vai bez pieraksta. Ja, atšķirībā no padomju laika brūni pelēkajām saņurcītajām dokumentu mapēm, par uzlabojumu uzskata plauktos glīti sakārtotās stingrās un košās mapes, tad var teikt – dzīve iet uz augšu. Jā, mēs dzīvojam caurvējā, tomēr tas vēl nav tik spēcīgs, lai aizpūstu prom birokrātijas tīmekļus, kas žņaudz nost vēlmi strādāt brīvi un radoši. Neba nu visiem pietiek uzņēmības un bieži arī nekaunības izsisties cauri mākslīgi radītajiem šķēršļiem un kļūt par veiksminiekiem. Saka – tāds esot kapitālisms, man gan šķiet – pie mums tas tiek kaut kā īpaši apgrūtināts.
Jo kaut kas ir lielāks, jo lielāki arī caurumi. Kā tas šobrīd ir ES. Par spīti oficiālajam optimismam, daudzus māc bažas par šo valstu veidojumu, kas jau bija stipri gados laikā, kad mēs tajā iestājāmies, tolaik gan mums tas šķita kaut kas pavisam jauns. Zinātniskās filmas stāsta par tik milzīgiem tektoniskiem procesiem Zemes pagātnē, kādus pat grūti iedomāties. Kāpēc gan lai līdzīgi (patīk mums tas vai ne) nenotiktu arī sabiedrībā? Ikviena paaudze ir kādu notikumu lieciniece. Tādi būsim arī mēs.
