Monika Zīle: Kam ir jānotiek, lai publiski paziņotu: “Visdraņķīgākie politiķi pelnījuši nāvi” 18
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Jebkura rupjība šausmina ne tikai ar savu cietsirdību, bet vēl jo vairāk ar bezjēdzību.” Nikolajs Rērihs
Droši vien esat ievērojuši, cik labprāt mūsu tautieši izmanto iespēju uzsvērt savu piederību “homo sapiens” civilizēto slānim.
Pat indivīds, kas ar lielu baudu izgaršo valsts zemo vietu kādā starptautisko reitingu tabulā, nepalaidīs garām izdevību palepoties, ka, teiksim, salīdzinājumā ar stepju nomadiem atrodas krietni augstākā attīstības līmenī.
Tiesa, to ikviens tulko pēc personiskās saprašanas, bet jēdziens ir tas pats – civilizācija. Zinātnieki to definē kā sabiedrības atrašanos kopīgā vēstures un kultūras pakāpē, kas savukārt citstarp nozīmē izglītību un saskarsmes iemaņas ar prasmi ieklausīties un debatēt bez agresijas.
Civilizācijas sasniegumiem pieskaitāms arī globālais internets un tur dzimušie sociālo tīklu paveidi. Bet, lūk, likteņa kārtējā ironija: tieši sociālo tīklu diskusijās un notikumu komentāros atklājas, cik plāns patiesībā ir sabiedrības kultūras un tātad arī civilizācijas slānītis.
Pa gabalu šķiet gluži normāls, bet tuvplānā redzami apzeltījuma pušumi, kam cauri spīd neglīti rūsas puni, gatavi pārplīst un ar pretīgu žurgu notraipīt ikvienu tiem pieskarties riskējušo.
Iespējams, taisnība tiem, kas agresijas izvirdumu sociālajos tīklos šobrīd saista ar pandēmijas diktētajiem ierobežojumiem, kuri daļai sabiedrības nolaupījuši nākotni.
Bet kam ir jānotiek, lai Banku augstskolā studējis (pēc paša apgalvojumiem) vīrietis un zaļās enerģijas aizstāvis tviterī paziņotu:
Politiķus kritizēt nav liegts un pat nepieciešams, lai viņi turētu prātā savus pienākumus. Taču slepkavošanas tieksme jau, kā saka, no citas operas. Diemžēl tā nav sveša arī daiļajam dzimumam.
Palaikam aplūkoju “Facebook” jaunas latvietes fotogrāfiju: jāņuzāļu vainadziņš galvā, starojošs skatiens un tāds pats smaids. Grūti noticēt, ka šī pati būtne medībām veltītās informācijas komentāriem pievienojusi šerminoša satura tekstu: “Kaut jums, kuri šauj uz zvēriņiem, kāds pašiem ielaistu pierē lodi.”
Taisnību sakot, nāves novēlējumi sociālajos tīklos vairs neskaitās retums: tos pirms neilga laika dabūja gan deputāts Artuss Kaimiņš pēc atveseļošanās no Covid-19, gan Vācijā strādājošā anestezioloģe Kristīne Pitkeviča, nopublicējot ziņu, ka viņas klīnikā no pārslimotas difterijas blaknēm miris pret šo kaiti nevakcinēts sešgadīgs bērns.
Nuja, “antivakseri” un tīmekļa universitātēs skolojušies veselības aprūpes speciālisti izceļas ar īpašu ļaunumu viedokļos, ko nervu sistēmas saudzēšanas vārdā labāk nelasīt vispār.
Empātijas trūkumu un tīšus rupjību paudumus mēdz attaisnot ar vispārzināmo: ko jūs gribat – dzīve tāda!…
Sabiedrības pētnieki apgalvo, ka izteikti agresīvo un no līdzcilvēku apriešanas pārtiekošo vaukšķu patiesībā nemaz neesot daudz.
Gribētos piekrist, ja ne starptautiskā pētījumā secinātais, ka esam Eiropas līderi skolēnu vides mobingā. Latviski sakot, psiholoģiskajā terorā jeb tādā vienaudžu saskarsmē, kur neatzīst viedokļu dažādību un cenšas pazemot oponentu.
Bet, protams, bērni savstarpējās attiecībās tikai atdarina, bieži vien neapzināti, pieaugušos tēvočus un tantes, kas ar sociālo tīklu starpniecību skolo naida runā un cietsirdībā.