Caurs jumts, brūkoši griesti, ūdens apgāde avārijas stāvoklī: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs atrodas kritiskā stāvoklī 50
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kas atrodas Vecrīgā tieši blakus Doma baznīcai, ir viens no vecākajiem muzejiem Eiropā. Šobrīd tas atrodas kritiskā stāvoklī. Caurs jumts, brūkoši griesti, ūdens apgāde jālabo katru otro dienu. Kultūras ministrijai trūkst naudas, lai muzeju uzturētu. Savukārt Finanšu ministrija atteikusi palīdzību kritiskā stāvoklī esošā muzeja glābšanai, vēstīja TV3 raidījums “Nekā Personīga”.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs pirms gada nosvinēja 250 gadu jubileju. Šis ir ne tikai vecākais publiskais muzejs Latvijā un Baltijā, bet trešais no vecākajiem Eiropā. Muzeja krājumos glabājas vairāk nekā pusmiljons eksponātu. Daudzi ar unikālu vērtību.
Pirms četriem gadiem vienai ēkai atjaunota fasāde. Bet pēdējie nozīmīgie remontdarbi muzejā notikuši no 1988. līdz 1989. gadam. Tolaik ēkas jumtam nomainīja dakstiņus. Šos darbus pieredzējis arī Imants Zauls, kurš te lielāko daļu mūža nostrādājis par inženieri. Bijis arī alpīnists un kopā ar Teodoru Ķirsi kā pirmie latvieši uzkāpuši Everestā.
Kalnā kāpšanas iemaņas noder arī muzejā, jo te bieži jālabo caurie jumti.
Daļai muzeja ir kapara, daļai dakstiņu jumts. Dakstiņi ir ar pamatīgiem caurumiem. Jumts izskatās kā siets. Lietus laikā ūdens tiek arī iekšā bēniņos un tālāk sūcas stāvu pārsedzē. Caurumu dēļ mitrums gan arī ātrāk izžūstot. Bēniņu grīda piebērta ar būvgružiem, kas lieki noslogo ēkas konstrukcijas. Siltumizolācijas nav.
Daļā, kur jumtu klāj kapars, arī tas ir bez jebkādiem siltinājumiem. Mainoties temperatūrai, metāls noraso, ziemā nosarmo un tad atkal atkūst. Viss mitrums pil pa bēniņu telpām. Sūcas tālāk augšstāvu pārsedzēs un koka konstrukcijās. Lai no mitrumu tālākas tecēšanas kā paglābtos, izklātas plēves un salikti spaiņi vietās, kur tek visvairāk. Agrākie griestu logi likvidēti, vietā uznaglots finieris. Kā saka Imants – viss siltums izkūp gaisā. Arī tas ziemas laikā kausē apsalušo jumtu un rada papildus mitrumu, kas tek iekšā.
Vienā no augšējā stāva arhīva telpām iesēdušies griesti. Vismaz par 15 centimetriem. Tas noticis, jo deformējušās jumta koka konstrukcijas bēniņos.
Kanalizācijas, apkures, ūdens sistēmas tikai neliela daļa atrodas muzeja pagrabā. Tur vairums jau ir nomainītas, jo tās aizkaļķojas un vienkārši pārstāj funkcionēt. Saimniecības daļas vadītājas kabinetā kā suvenīrs glabājas viena šāda caurule, ko inženieri nomontējuši. Bet lielākā daļa komunikāciju ir ierakts pagalma daļā zemē, kur pāri ir vēsturiskais pārsegums, ko uz savu galvu rakt vaļā nevar. Tāpēc muzejs dzīvojot uz “pulvera mucas”. Jebkurā brīdī ūdens un apkure var beigties.
Pirms gada Rīgas domes komisija apsekoja muzeju. Secinājuši, ka viena no muzeja iekšpagalma fasādēm esot tik sliktā stāvoklī, ka tā nokļuvusi vidi degradējošu objektu sarakstā. Tāpēc šogad Rīgas pašvaldībai jāmaksā paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis – 42 tūkstoši eiro.
Galvenā muzeja vērtība – krājumi vairumā glabājas tam neatbilstošās telpās. Ar sliktu padomju gados veidotu vai nekādu ventilāciju. Daudzviet starp simtgadīgu izrakteņu plauktiem iespiestas arī darbinieku darba vietas. Kas ir pret jebkādiem glabātavu standartiem. Daži eksponāti glabājas ledusskapjos, kas arī nav piemērots veids, bet citu aukstuma vitrīnu neesot.
Logi ir veci un cauri. Bet kā vēstures piemineklim bez restauratoriem un projekta paši tos labot nevar. Siltumapgāde no padomju laikiem. Muzeja darbinieki ironizē, ka likums no nākamā gada publiskajām ēkām uzliek par pienākumu izvietot iekārtas, kas regulē siltuma padevi. Šeit tas fiziski nav iespējams.
Muzeja ēkas Finanšu ministrija no Kultūras Ministrijas pārņēmusi pirms 20 gadiem. Pārvaldīšanā nodota VAS “Valsts nekustamie īpašumi”. Tur saka – vairāk nekā 15 gadus ar muzeju ir noslēgts Apsaimniekošanas un lietošanas līgums. Tas paredz ka īpašuma pilnvērtīga apsaimniekošana, uzturēšanu un ilgtermiņa investīciju plānošanu veic pats muzejs. Naudas piesaiste – arī esot muzeja atbildība. Šobrīd par telpām muzejs nemaksā. Pārvaldnieks piedāvā slēgt nomas līgumu. Tad būtu jāmaksā nomas maksa, kas ļautu plānot kādus uzturēšanas darbus. Bet jautājumu ar fundamentālu remontu, piemēram, caurajam jumtam, siltuma, ūdens apgādei, brūkošiem griestiem tas tik un tā nerisinātu.
ANDRIS VĀRNA, VAS “Valsts nekustamie īpašumi” valdes loceklis
Mēs runājam par maksājumiem, kas tiek veikti katru mēnesi. Mēs nerunājam par to, ka mēs nodzīvojam ēku un tad mums ir nepieciešami apmēram 10, 15 miljoni. Un vēl nezinot, ko tagad iesākt ar iestādi, kas tur iekšā atrodas. Jo, mums tagad runāt par pilnīgu muzeja rekonstrukciju, par ko mēs dotajā brīdī nerunājam, bet, piemēram, ja… Tas nozīmē, ka mūsu muzejs būtu kaut kādā brīdī vismaz uz trīs gadiem kaut kur jāpārceļ. Tā kā šī te strukturētā pieeja ar uzkrājumiem ir tas, ka mēs pēc plāna veicam šos ieguldījumus ēkā, lai pie šāda gadījuma, kad mums ir jārekonstruē pilnīgi visa ēka, nenotiktu.
Muzeja ēkas stāvoklis un nolietojums jau ir sasniedzis ap 40%, kas apzīmējams ar vārdu neapmierinošs. Apsaimniekošanas un lietošanas līgumi esot noslēgti ar citiem muzejiem. Tas palīdzot uzkrāt īpašu fondu, ko izmantot lielāku darbu veikšanai. Un nenolaist ēkas stāvokli. Kā mums atbildēja Finanšu Ministrija – Kultūras ministrija turpmākiem 3 gadiem prasījusi naudu gan muzeja remontam – kopā ap gandrīz 3 miljoniem. Gan arī naudu, kas ļautu noslēgt nomas līgumu. Tam gadā būtu vajadzīgi vēl 394 200 eiro. Bet finanšu ministrijas atbilde ir lakoniska.
2024.gadam 815 901 eiro,
2025.gadam 886 884 eiro
2026.gadam 964 043 eiro
Finanšu ministrijas atbilde Nekā Personīga:
Ņemot vērā ierobežotās valsts budžeta iespējas, pieprasījumi netika atbalstīti.
Muzejā rāda vairākus projektus. Vecākais tapis pirms krīzes 2008.gadā. Rekonstrukcijas papīri sarakstīti, nauda meklēta. Bet tie nav īstenoti. Muzeja darbinieki baidās, ka kādas pamatīgas avārijas dēļ ēku nāksies slēgt. Kultūras ministre piedāvā sēsties pie galda abām ministrijām un meklēt risinājumu. Jo atbildes, ko darīt, viņai šobrīd neesot.
AGNESE LOGINA, Kultūras ministre (Progresīvie)
Man tas ļoti satrauc.
Tāpēc es priecājos, ka šī saruna ir sākusies, jo tas tiešām ir dramatiski.
Tas, kas nonāk nacionālajā krājumā, tas ir tas, ko mēs esam kā sabiedrība, kā tauta mēs esam vienojušies, ka šis ir tas mūsu kodols un saglabājama nākotnei. Un, ja mēs nevaram to saglabāt, tā ir ļoti nopietna problēma.
Bet Finanšu ministrija saka, tieciet paši galā?
Tas nav iespējams. Varu rādīt dažādas tabulas, dažādus aprēķinus, datus, visu pārējo, bet šis ir arī vērtību jautājums. Muzeju, atmiņas institūciju uzturēšana ir vērtību jautājumus, tās nav lietas, kas nesīs tūlītēju ekonomisku atdevi. Bet atmiņas institūcijas – tas ir, kas veido mūsu nācijas kodolu un izpratni par to, kas mēs kopumā kā tauta, kā valsts esam. Un, ja mēs nevaram parūpēties par saviem muzejiem, arhīviem, bibliotēkām, mums ilgtermiņā būs ļoti lielas problēmas ar savu identitāti.
Kā mums teica Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore, daudzas tehniskās problēmas muzejā izdevies novērst tikai pateicoties Imantam Zaulam, kurš savos 80 gados totālos naudas trūkuma apstākļos joprojām cenšas glābt brūkošos griestus, trubas un jumtu.
