0
Nākotnē raugās piesardzīgi
Ričardam visvairāk vajadzīga rehabilitācija. Ģimene tam izmanto savu naudu, jo neērti prasīt citiem. Cilvēki sakot: ja vajag palīdzību, var palūgt. Bet Oļa nespēj. Viņa daudz ar Ričardu strādā pati, ieguldot dēla veselībā savu spēku un laiku. Mamma brīnās par ārstiem speciālistiem, kuri izvēlas tik smagu profesiju un spēj strādāt gadiem ilgi – cepuri nost!
“Mēs domājam par Ričarda nākotni – kā būs? Vēl divi gadi, un viņš pabeigs 9. klasi. Puisi māca mājskolotāja pēc īpašas, atvieglinātas programmas. Skolotāja saka, viņš daudz ko jau prot,” nākotni ieskicē mamma un liela dēlu: “Ričards cenšas mācīties. Lasa, bet ne tik ātri kā veseli bērni. Skaita dzejolīšus latviešu un krievu valodā. Viņš visu saprot un mācās – tas arī prieks. Taču laiku vajag. Esmu priecīga par katru uzlabojumu. Galvenais – lai pats visu iemācās, tad vēlāk būs vieglāk.”
Lai Ričardam nevajadzētu algot auklīti, brālis aizgājis mācīties uz vakarskolu. Viņš teicis: mamma, ja tev kaut kur vajadzēs iet, es pieskatīšu brālīti. Taču Olga daudz labprātāk, kad ir brīvs laiks, mierīgi pasēž viena.
Staņislavs, kuram tagad jau 23 gadi, ir sportisks – nodarbojas ar peldēšanu, skriešanu, riteņbraukšanu. “Staņislavs bija aizbraucis uz Angliju strādāt un mūs ļoti atbalstīja. Viss nopelnītais tika ziedots Ričarda rehabilitācijai. Es gan Staņislavam nekad neko neesmu lūgusi. Viņam pašam arī bija veselības problēmas. Tagad Staņislavs domā: palikt Latvijā vai doties atpakaļ uz Angliju,” stāsta divu dēlu māmiņa.
No dzīves viņa gribētu tikai vienu – lai izaugtu labi bērni. Lai dēli kļūtu par labiem tēviem. “Dzīvē ir dažādi apstākļi un pārbaudījumi, bet nedrīkst padoties,” secina sarunbiedre. “Mēs esam pateicīgi visiem, kuri grūtā brīdī atbalstīja, cīnījās kopā ar mums un nodarbojās ar Ričardu. Liels paldies!”
