0
Neizprot līdzcilvēku attieksmi
Jēkabpilī ir nodibināta Bērnu invalīdu biedrība – tās telpās atrodas arī elektriskais trenažieris, ar kuru Ričardam ļoti patīkot darboties. Ir arī Montesori koka spēles. “Ja gribi palīdzēt savam bērnam, ir jāstrādā. Es mazdrusciņ atpūšos, atkal saņemos un turpinu. Tas ir grūts darbs, vienalga, vai jārūpējas par slimu bērnu vai pieaugušo pēc infarkta vai insulta,” vērtē Olga un turpina: “Bērniem ar īpašām vajadzībām dzīve daudz ko ir atņēmusi. Taču vajag viņus atbalstīt un, cik iespējams, sniegt pozitīvo lādiņu. Ar Ričardu daudz jārunā, jāstāsta – lai attīstītu valodu. Nezinu, vai Ričards pavisam atveseļosies, bet esmu priecīga, ja vismaz kaut kas uzlabojas. Pašā sākumā pēc kritiena viņš nevarēja ne sēdēt, ne ko citu pats saviem spēkiem veikt. Bet mēs visu laiku cīnāmies. Cilvēki sākumā teica: atdod internātskolā, bet es tam nepiekritu. Kā viņi tā var runāt? Tas ir mans bērns, un es viņu mīlēšu līdz mūža galam! Katram cilvēkam taču ir savas sāpes. Kad man teica, lai atdodu Riču valsts iestādēm, atbildēju: nelieniet manā sirdī, tā ir mana nelaime, priecājieties, ka jums ir viss labi! Ja cilvēks būs sirsnīgs, viņš labu vārdu pateiks. Es to visu saprotu. Un psihologs arī man palīdzēja izkļūt no šoka stāvokļa,” atzīst Ričarda mamma.
Nav tā, ka jaunākais dēls visu laiku dzīvojas tikai pa māju Jēkabpilī. Ģimene bijusi ekskursijā uz Turaidas pili, un, kaut arī grūti, viņi kāpuši augšā pa būves augstajām kāpnēm. Rīgā Zooloģiskajā dārzā esot bijuši, Kokneses pilī.
Olga ir dzimusi Krievijā, bet visu mūžu nodzīvojusi Latvijā. Ģimenē visiem ir Latvijas pilsonība. “Es nesen otrreiz apprecējos, un fiziskais atbalsts mūsu ģimenei tagad ir. Iztiekam,” teic strādīgā sieviete.
Atceras vecvecmāmiņas padomu
Ģimene cenšas uzturā daudz lietot svaigus dārzeņus. Ričardam un Staņislavam viss garšojot – neesot izvēlīgi. Mamma audzinājusi tā, lai priecātos par to, ko Dievs devis. “Jāstrādā ar Ričardu būs visu mūžu, tā man ārsti teica. Un Staņislavs arī vienmēr ir kopā ar mums, bet viņam nav lielas pacietības. Abi brāļi kopā pastaigājas, vecākais palīdz nodarbībās ar jaunāko, un tas man ir liels atbalsts. Ja tu gatavo ēst un tev palīdz, arī tas ir labi,” mamma ir pateicīga.
Ričards mierīgi un līdzsvaroti attīstās, tikai šis process ir ilgāks nekā veselam bērnam. Mamma jau tagad māca Ričam mājas darbus – nomazgāt traukus, sakārtot savu plauktiņu.
Grigorjeviem ir tikai viena istaba. Olga saka: “Es labāk naudu ieguldīšu bērna attīstībā, nevis dzīvoklim!” Neesot par šauru, tā dzīvojuši visu laiku – pierasts. “Es varu izturēt daudz. Draugi un pazīstami cilvēki arī saka: Oļa, tev jāturas! Vēl ilgi būs jāturas! Iekšēji jūtos labi, bet fiziskā slodze gan ir liela. Grūti ir, bet nekad neesmu domājusi, ka tāpēc gribētu aiziet no dzīves. Jācīnās!” apņēmības pilna ir Olga.
Sievieti gan mulsinot līdzcilvēku attieksme. “Rīgā uz mums garāmgājēji neatskatās, bet Jēkabpilī gan pēta. No sākuma es pārdzīvoju – nesaprotu: nav kultūras vai nav mācīti? Vecvecmāmiņa man savulaik piekodināja: ja redzi slimu cilvēciņu, nekad nesmejies, labāk nemaz neskaties!” bērnībā doto padomu nu atminas Oļa.
