Cauri sāpēm ar paceltu galvu: skaudrs stāsts par puisēnu, kurš izkrita pa logu 0
Jēkabpilietei Olgai Grigorjevai ir smags liktenis – pirms 13 gadiem pa mājas piektā stāva logu izkrita jaunākais dēls Ričards. Toreiz puisēnam bija tikai trīs gadi un tika gūta smaga galvas trauma, kuras dēļ viņš visu mūžu būs invalīds.
Mamma tic, ka jaunākais dēls ir dzimis laimes krekliņā, jo varēja būt arī citādi, un šodien puiša vairs nebūtu. Pirms diviem gadiem Jēkabpils Ģimenes svētkos Olgai piešķirts tituls “Lieliskā mamma”. Viņa viena izaudzinājusi divus dēlus un turpinās jaunāko lolot visu mūžu.
Saņem sevi rokās dēla dēļ
Kā trīsgadīgais Ričards varēja izkrist pa logu? Olga bija darbā, vecākais brālis Staņislavs skolā. Pie mazā dēlēna bija viņa tēvs, Olgas bijušais vīrs Igors. Ričards slimoja, un tēvs pieskatīja viņu. Diemžēl atlika viņam uz brīdi aiziet pie kaimiņiem, kā dēlēns bija pie loga un skatījās, vai nenāk mamma un brālis. Neuzmanīga kustība, un Ričards izkrita pa piektā stāva logu. Kuru vainosi? Laikam jau tēvu Igoru, kurš dēlam neveltīja visu savu uzmanību. Olgas bijušais vīrs tajā laikā gan nebija aizrāvies ar zaļo pūķi, šī atkarība sākusies vēlāk. Pēc kritiena Ričards ar Jēkabpils slimnīcas neatliekamās ātras palīdzības mašīnu aizvests uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā – tur mazais puisēns ilgi atradies komā. “Es pie dēla aizbraucu otrajā dienā, un dakteri man teica, ka pat tik smagā stāvoklī slimie jūt tuvinieku klātbūtni. Jutos smagi – pati biju šoka stāvoklī. Sāpēja ne tikai sirds, bet bija tāda sajūta, ka daļa no mana ķermeņa mirusi,” teic Olga. Ričards vispirms ievietots reanimācijas, pēc tam neiroķirurģijas nodaļā. Viņa atlabšanai izmantoti dažādi elpināšanas aparāti, un puisēns barots mākslīgi. Ričardam bijuši arī krampji un augsta temperatūra. Ārsti, kā nu varējuši un pratuši, cīnījušies par Olgas dēla dzīvību. Bet bez mammas sirsnīgās mīlestības laikam nekas nesanāktu.
Daudz palīdzējis arī vecākais dēls Staņislavs, kuram nelaimes laikā bija tikai deviņi gadi. Ar Ričarda un Staņislava tēti Olga izšķīrusies uzreiz pēc traģiskās nelaimes, jo nekāda atbalsta no bijušā vīra nebija un arī tagad nav. Vīrietis dzīvojot turpat Jēkabpilī, bet ļoti nabadzīgi. Olgai ar viņu vairs nav nekādu attiecību. “Vīrs nesaprata, ka Ričards ir smagā stāvoklī un ka vajag atbalstu,” ne bez rūgtuma saka uzņēmīgā sieviete.
Staņislava un Ričarda mammai bērnība un jaunība neesot bijusi viegla – jau no četrpadsmit gadu vecuma sākusi strādāt. Vispirms bērnudārzā, tad par šuvēju un darījusi arī citus darbus. Dzīve rūdījusi nemitīgi, un Olga izaugusi par stipru sievieti.
Tic, ka Dievs dzirdēs
“Ričards ir bērns ar īpašām vajadzībām. Viņam, zinātniski sakot, ir spastiskā tetraparēze ar kognitīviem traucējumiem. Es tagad strādāju viņam par asistenti. Ļoti daudz darbojos, lai dēlam palīdzētu. Dažādām rehabilitācijas procedūrām vajag ļoti daudz naudas – dažas, cik spējam, apmaksājam paši, citreiz palīdz arī valsts. Savu asistentes algu es pilnībā izmantoju, lai dēls atgūtu veselību, bet ļoti daudz arī pati strādāju ar viņu. Jēkabpilī ir baseins par maksu – to izmantojam. Nepieciešams logopēds, ergoterapeits, fizioterapeits.”
Nesen Ričards ar mammu mēnesi pavadījis Rīgas rehabilitācijas centrā invalīdiem, kur var ārstēties bērni no visas Latvijas. Izmantojuši ergoterapeita pakalpojumus, un bijis arī tāds robots, kurš slimos bērnus māca staigāt. Notikušas fizkultūras nodarbības, kurās fizioterapeits trīs stundas profesionāli strādājis ar bērnu. Speciālists šai laikā novērojis slimo un sniedzis rekomendācijas. Galvenokārt – lai aktivizētu vājos muskuļus un radītu iespēju kļūt stabilākam uz kājām. “Mēs šajā rehabilitācijas centrā bijām pirmo reizi. Par procedūrām nekas nebija jāmaksā – tikai ēšanas izdevumi. Tagad, kad esam mājās Jēkabpilī, jādarbojas pēc tām rekomendācijām, kuras ieteica speciālisti. Un mēs turpināsim strādāt,” Olga ir apņēmīga.
Ričardam ļoti patīkot mācīties valodas – viņš labprāt runā angļu valodā ar datora programmas palīdzību. Latviešu valodas zināšanas gan vēl jāpapildina – grūti ar sarežģītākiem vārdiem. “Tagad Ričards visu laiku jāskolo un paralēli jāveic rehabilitācija. Diemžēl ir maz skolu, kas ar to nodarbojas,” atzīst mamma.
“Man ārsti teica: tev ir ļoti liela emocionālā slodze ar Ričardu, izej ik dienu kaut uz pusstundu pastaigāties, nevis uz veikalu pēc produktiem! Jā, atzīstu, ir jau liels nogurums, bet man ir tikai 44 gadi. Domāju, ka spēku gūstu no Dieva. Dievs, tu taču pateiksi, kā mums jārīkojas!”
