Kādēļ mazliet tumšas ādas krāsas meitene jāsauc par “Āfriku” un kāpēc jānoklausās, ka “tikai mīkstie slimo ar Covid-19 un vecie nomirs”? 11
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gaidu nākamās jaunā “Paliec negatīvs” projekta sērijas, kas būs redzamas sabiedrisko mediju platformā 16+. Kad redzēta tikai viena sērija no sešām un vismaz septiņpadsmit jaunumu vietnēs pārskatīta viena un tā pati preses relīze, par jauno, pusaudžiem paredzēto saturu diezgan grūti spriest.
Toties uzreiz ir redzami mediju cilvēku stereotipi par to, kā un kāpēc Latvijā veidotam saturam piesaistīt ļoti jaunus cilvēkus.
Vai šādi seriāli tiek veidoti ar ambīciju radīt paaudzes unikālo pieredzi? Tas būs ļoti svarīgs jautājums divu iemeslu dēļ. Sabiedriskie mediji nu ir ārpus reklāmas tirgus, tātad varētu būt iespēja ķerties pie uzdevuma, kam ilgstoši pietrūka līdzekļu.
Nekur nav zudis stratēģiskais mērķis un sen aktuāls, nepārvarams stress, ka sabiedriskajiem medijiem ir jāpiesaista jauniešu auditorija.
Tā nav unikāla Latvijas problēma. Jebkurā valstī, kur nopietni domā par sabiedrisko un citu mediju saturu, mērķu saraksta sākumā atradīsit jauniešu auditorijas uzrunāšanu, jo mediju tirgus izmaiņu rezultātā tā automātiski nav pievienojusies esošo mediju auditorijām.
Stresa pamatā nav tikai tirgus apsvērumi (lai gan tie ļoti svarīgi), mediju nākotne bez jaunu cilvēku uzmanības ir grūti iedomājama. Rūpes ir saistītas ar konkrētu kultūru, tās iespējām pastāvēt, attīstīties, ja konkrētās valsts mediji nerada jaunākajai paaudzei svarīgu pieredzi.
Skats jauniešu istabā
Atgriezīsimies pie jaunā seriāla “Paliec negatīvs”, ko veido “fon Filma”. Tam ir divi režisori: Una Rozenbauma un Māris Lagzdiņš, abi kopā ar Ievu Biti veidojuši scenāriju. Lai tas būtu atbilstošāks jauniešiem, kuri seriālā atveido paši sevi, varoņiem bijusi iespēja piedalīties teksta veidošanā.
Apbrīnoju drosmi un apņēmību ķerties pie jauniešu seriāla, kura mērķis ir parādīt iekļaujošu vidi.
Vai tādēļ jau pirmajā sērijā mazliet tumšas ādas sveša meitene tiek uzrunāta par “Āfriku” un jānoklausās neiecietīga tirāde, ka “tikai mīkstie slimo ar Covid-19 un vecie nomirs”, tātad nav nekāda stresa?
Seriāla pamatā ir it kā neparasta situācija, kad plānošanas kļūdas dēļ kādā pilī Latvijas laukos nejauši vienlaikus notiek jauniešu pūtēju orķestra (puiši) un basketbola komandas (meitenes) nometne.
Pūtēju orķestris ierodas vēlā vakarā, zēnus ievieto istabās pie tur jau esošajām meiteņu basketbola komandas dalībniecēm, jo citur nav vietas. Kad no rīta izrādās, ka puišu autobusa šoferis ir inficējies ar koronavīrusu, visiem jāpaliek savās istabās un jāpielāgojas pašizolācijas prasībām.
Tas ir tikai fons, īsti nopietnas drāmas nav, tāpēc var vērot, kā seriāla veidotāji redz jauniešus un kā pārējos. Es īsajā 12 minūšu sērijā ieraudzīju to, par ko visi runā, ka tā ir realitāte.
Man šķiet, ka tie ir stereotipi, ka jauni cilvēki ir pārsvarā nīgri, neapmierināti, mazliet vīzdegunīgi attiecībās ar pieaugušajiem, konkurējoši savā starpā. Pirmajā sērijā ieskicēta romantiskā stīga, kad satiekas ilgāki skatieni. Pagaidām nebija vērojami nozīmīgi varoņi, kurus nav iespējams aizmirst fragmentētā saturā, nozīmīgas emocijas, kas virzīs sižetu.
Nav parādītas arī drāmas, kuras pārsniedz “man ir tiesības apmeklēt tualeti, nevis sēdēt ieslēgtam istabā” un ļauj saprast personības veidošanās konfliktus. Ir forma, kas seriālu padara līdzīgu realitātes šovam, jo izveidota slēgta telpa, kurā varoņi tiek novēroti un provocēti.
Šī kņada varētu pārvērsties situācijas komēdijā, bet tā nekļūst smieklīga, asprātīga vai absurda, tā parādot kaut ko svarīgu. Drīzāk centieni visu rādīt tā, kā varētu notikt realitātē, noved pie pārāk lielas sadzīviskuma daļas, kurā nekas nenotiek, noskaņojums ir nomākts.
Abi jauniešu kolektīvu vadītāji jeb pieaugušie, tāpat kā pils pārvaldnieks, izskatās nervozi, autoritāri un muļķīgi. Pieaugušie it kā netiek galā ar situāciju, lai gan tiek gan.
Viņi paredzēti, lai radītu kontrastu jauniešiem, kuri ir prātīgi un adekvāti. Iespējams, tā izpaužas autoru solījums parādīt, kā jaunieši redz pieaugušos. Man tas izskatījās pēc mēģinājuma parādīt, kā seriāla veidotāji domā, ka jaunieši redz pieaugušos kā kaitinošus, neizprotamus, traucējošus.
Bet sagaidīsim nākamās sērijas. Pirmo sēriju pāris dienu laikā “YouTube” LTV 16+ kanālā bija noskatījušies gandrīz 6000 skatītāju. Es ieteiktu nezaudēt cerības, ka seriāls izdosies ļoti labs, jo tas nav pirmais šajā kanālā.
Spriežot pēc komentāriem, dažiem skatītājiem vismaz jaunā seriāla forma likusies saistoša.
Eksperimentālā fāze
Ja mediju pārmaiņas sadala vairākās fāzēs, tad platformai 16+ eksperimentālā fāze jau ir beigusies. Tā sākās 2018. gadā ar Ulda Cipsta veidoto seriālu 16+, kurā 11 sērijās bija iespēja sekot līdzi vairāku klasesbiedru piedzīvojumiem. Tas bija veiksmīgs sākums!
Galvenais, ka šim seriālam bija iespēja kļūt par tādu, kas paliek paaudzes atmiņā un veido tās unikālo kodu, atšķirot skolēnus no realitātes šovu un “talantu fabriku” paaudzes, kuras spilgtākie pārstāvji tagad sevi piesaka uz “Muzikālās bankas” skatuves.
Kāpēc tas ir būtiski? Jauniešu platforma vajadzīga, lai uzrunātu un sasniegtu tagadējā laika jaunāko paaudzi. Pjermarko Aroldi, raksturojot paaudzes, izceļ katrai kopīgos rituālus un nozīmes, kas rada paaudzes izjūtu, piederību tai. Medijiem, seriāliem, mūzikai, dziesmām, filmām, interneta mīmiem ir ārkārtīgi nozīmīga loma paaudzes piederības izjūtas radīšanā un uzturēšanā.
Tieši mediju saturs līdzās vēsturiskajam fonam, ekonomiskajai un sociālajai situācijai, reāliem satricinājumiem, savienos paaudzei kopīgās emocijas un pieredzi, sniedzot to dzīves izjūtu, kas šo paaudzi raksturos cauri laikiem un kas šai paaudzei piederīgos sasaistīs un ļaus citam citu atpazīt jebkurā no nākotnes dzīves periodiem.
Mediji lielā mērā veido katras paaudzes un unikālo “mēs izjūtu”, kā to raksturo sociologs Karls Mannheims, to zinām pēc hipiju un repa paaudzes vai mileniāļu paaudzes.
Panikas fāze
Eksperiments ar jauniešu seriālu bija veiksmīgs. 16+ bija pamanīts. Arī nākamā “panikas fāze” pienāca drīz, jo pēc seriāla bija jāatrisina sarežģītais uzdevums – kā ne vien kopēt labus ārvalstu paraugus, bet turpināt uzrunāt pusaudžus un jauniešus Latvijā?
Platformā 16+ pievienojās formāti un to veidotāji, kas diezgan skaidri raksturo paaudzes domāšanas modeli, slēptos un atklātos konfliktus, pašrefleksiju un attiecības ar citiem. Kristiāna Grāmatiņa, Rojs Rodžers un Beta Beidz ir tie vārdi, kas var raksturot konkrētus cilvēkus, piederīgus grupai, kas atkal meklē sevi nestabilajā pasaulē.
Šo autoru veidotās “YouTube” sarunas, šovi, joki, spēlēšanās, dzīves un vienkāršo jautājumu “akadēmija” piepildīja nākamo 16+ platformas posmu. Tomēr satura kvantitatīvi joprojām ir pārāk maz, tas ir lielākoties izklaidējošs. Ir jautra forma, bet pamaz īstu vēstījumu, stāstu, kas raksturotu paaudzi.
Šajā 16+ attīstības posmā notika mēģinājums tikt pāri komercializētajam un atsvešinātību veicinošajam paaudžu skatījumam, kurā visi ir ieslēgti kāda cita definētās paaudzes robežās, kurās cilvēka būtību raksturo kāds burts un dažas klišejiskas īpašības.
Jā, domāju X, Y, Z un citas, kas izdevīgas komerciālās kultūras kontekstā un ieslēdz konkrētu paaudzi pakalpojumu vai preču piedāvājumā, raksturojot to kontekstā ar tehnoloģiju un mediju lietojumu.
16+ platforma nepalika šajās robežās, tajā notika vēlēšanu diskusijas, tapuši citi formāti. Tā ir iespēja pāriet nākamajā attīstības posmā.
Izplešanās fāze
Barikāžu projekts “Dzīvās fotogrāfijas”, kurā jaunieši šķetināja notikumus, kas radīja tagadnes valsti un cilvēkus, 16+ iesaiste vardarbības ģimenē izpētē, liecina, ka jauniešu saturs ir pārvarējis to līmeni, kurā pieaugušie programmas plānotāji cenšas izdomāt, kā vēl iepriecināt vēlamo auditoriju.
Tagad ir jaunais seriāls “Paliec negatīvs” un nojausma, ka 16+ platforma varētu attīstīties par paaudzei nozīmīgu satura veidotāju.
Pieminot pieaugušo stereotipus par to, kas vajadzīgs jauniešiem, ar stereotipiem domāju attiecību modeli, kurā jauniešu skolotājas un trenera personās ir atkārtoti paternālistiski pieaugušie, kam viss jāatrisina, kas visu nosaka un vienmēr ir vainīgi, ja jaunieši ir neapmierināti.
Es ceru, ka seriāla veidotāji tā vēlas ļoti kritiski skatīties uz nebeidzamiem mediju organizāciju pieaugušo centieniem izdabāt jauniešiem, uzminēt, kas viņiem vajadzīgs un kas būs interesants.
Šo tendenci veicina pienākums radīt saturu, kas būs veiksmīgs, piemērots. Stereotips izpaužas seriāla preses relīzē kā autoru izbrīns, ka jaunie aktieri bija aizrautīgi piedalījušies tā radīšanā, tātad bija citādi nekā iedomātie un mazliet parādītie – nīgrie, garlaikotie, viegli dusmīgie.
Ja pieņēmums, ka jauni cilvēki ir visu laiku jāapkalpo, nevis pieņemoši jāsaprot, dodot iespēju meklēt atbildes uz svarīgiem jautājumiem, netiks uzturēts, 16+ ir cerības kļūt par paaudzei svarīgu zīmolu.
Tas ir formāts, kas, izmantojot Karla Mannheima terminu, iezīmē izšķirošu cilvēka veidošanās laiku, dažus gadus jaunībā. Šis laiks noteiks visu tālāko. Dzīves posms tāpēc ir mazāk nozīmīgs nekā paaudzes izjūta.
Tas saistīts ar aktuālo vecumu, kas mainās, tāpēc dzīves posmu vai pusaudžu vecuma grupu mēs dzīves laikā pametam. Citādi ir ar paaudzi. Tai cilvēks pieder neatkarīgi no vecuma, raksta Gorans Bolins.
Tādējādi vecums ir indivīda kustība cauri laikam, bet paaudzes pazīmes raksturo katra indivīda kustību kopā ar savu laiku. 16+ var būt daļa no tā, ko paņemt līdzi šajā kustībā.
