Anda Līce: Apķepušās partijas turpina grūstīties pie stūres 14
Dokumentālajā filmā “Bēgļi” mani visvairāk satrieca kadri, kuros redzama gumijas laiva ar pilnīgi bezpalīdzīgiem cilvēkiem pēc tam, kad laivu ir caurdūruši un tai noņēmuši motoru kādi citi cilvēki (?). Iedomājos – arī es taču sēžu tādā laivā. Par vietu tajā es samaksāju nevis ar naudu, bet ar savu uzticēšanos, iemetot vēlēšanu urnā biļetenu. Tā sauktie pārcēlāji man un visiem vēlētājiem toreiz blefoja tieši tāpat kā tie, kas šodien bēgļiem stāsta, ka pār Parīzi helikopteri izsmidzinot smaržas. Latvijas laivā ir ne mazums ar neapbruņotu aci redzamu caurumu, tomēr blefošanā roku iesitušie nevis drīvē tos ciet, bet cīnās par to, lai pēc iespējas ilgāk pie stūrēs paliktu paši un viņu tuvāko loks.
Mārim Čaklajam ir dzejolis ar aicinājumu: “Vēl tavs Hārons pār upi nav atīries –/ attīries, attīries, attīries!” Attīrīšanās, kas ļautu atgūt vēlētāju zaudēto uzticību partiju saietos (ieskaitot nesen notikušo “Vienotības” kongresu), līdz šim nav novērota. Apķepušās partijas turpina grūstīties pie stūres un šūpot laivu. Uz kurieni un cik tālu nemierīgajā jūrā tā var aizbraukt? Savā laikā Jēzus apsauca trakojošo vētru, un tie, kas bija laivā kopā ar Viņu, tika viegli cauri – vien ar izbīli. Mūsu laivā Viņa nav – neesam aicinājuši, un pašiem apturēt vētru arī nav mūsu spēkos. Ko mēs darām? Lūkojam izdurt vēl kādu caurumu tajā laivas pusē, kur sēž iedomātie pretinieki. Lai cik nepatīkami būtu to atzīt, visi caurumi ir pašu durti. Īleni, kaut pavisam jau nodiluši, ir vienīgais, kas bakstītājus dara lielus un stiprus pašu acīs, ūdens smelšana ir zem viņu goda. Es neatceros, ka būtu kāds sadūšojies un pateicis: “Mīļā tauta, piedod, ja vari!” Manuprāt, tieši tas ir izraisījis milzīgo vilšanos valsts vadītājos un likumu lēmējos.
Mēs šausmināmies par pārpildītajām bēgļu laivām, bet vai mēs, kuriem pieder tāda greznība kā sava valsts un kuru zemi neārda šāviņi, arī negatavojam sev bēgļu likteni? Metot pāri bortam citu pēc citas no saviem priekšgājējiem mantojumā saņemtās morālās vērtības, mēs bēgam no pienākumiem un atbildības, bet visvairāk no patiesības. Visa tā slēpšanās aiz lielajiem kuģiem, mazo dūrīšu vicināšana un klaigāšana: “Mēs nevienam neļausim mūs paverdzināt!” ir mēģinājums apklusināt savas bailes satrakotās jūras priekšā. Atrašanās lielo kuģu tuvumā diemžēl ne vienmēr nozīmē drošību, grimstot tie parauj līdzi arī mazos. Mums nav citas iespējas, kā ar to, kas pie rokas, un ja nav nekā, tad kaut vai ar plaukstām smelt laukā no savas laivas ūdeni un airēt uz krastu.
