Caur zeltu ietikt mūžībā. Franciskai Ermlerei tapis jauns detektīvromāns 0
Rakstniece Franciska Ermlere (Elita Franciska Cimare, 1968) dzimusi Rēzeknē. Studējusi Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Kultūras akadēmijas TV un teātra dramaturģijas nodaļā, kā arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Teātra zinātnes nodaļā.
Sarakstījusi prozas grāmatas “Sarkanie ūdeņi”, “Purvā ieņemtie” un “Porcelāns” un mītu romāns “Jersikas derība” latviešu un latgaliešu valodā. Sarakstījusi lugas “Apsolītā zeme” (1997), “Laiks dzert tēju” (2000), scenāriju animācijas filmai “Vai Rīga jau gatava” (2001), pilnmetrāžas filmām “Zazemlenije” (2009), “Mans mīļais Minhauzens” (2010), “Rīga–Tukums” (2010), “Putna piens” (2011), “Pie Tēviem aiziet” (2012). Periodikā publicēta dzeja, atdzejojusi Omāra Haijama un Rūmī dzeju. Apjomīgā cikla “Rīgas detektīvs” romānu autore. Svaigi iznācis jaunākais romāns ciklā – “Prove” (izdevniecība “Latvijas Mediji”). Baroneses fon Heikenas vēstule advokātu Andreju Vanagu aizved uz Malienu, kur viņam jāatrisina pret viltojumu apmainīta gleznas oriģināla noslēpums. Savukārt pašam Vanagam mieru neliek zelta tīrradņa noslēpums, kurš kaut kādā veidā saistīts gan ar pazudušo gleznu, gan viņa paša māti…
– Kā jums šķiet, kāpēc cilvēki tik augstu vērtē zeltu? Ir taču arī vērtīgāki materiāli pasaulē…
F. Ermlere: – Domāju, ka mīlestība uz zeltu ļautiņiem radusies caur to, ka viņi grib ietikt mūžībā. Jo zelts nerūsē, tas ir viens no smagākajiem metāliem, kas sniedz svara sajūtu. Un tad vēl zeltam ir tāda kvalitāte, ka tas spīd.
– Kurš ir jūsu mīļākais mākslas darbs?
– Kad mācījos Kultūras akadēmijā, man bija brīnišķīga pasniedzēja Tatjana Suta, kura mūs veda uz Latvija Nacionālo mākslas muzeju stāstīt par gleznām. Kaut gan tagad neredzu, vēl joprojām labprāt aizeju pastaigāt pa muzeju. Kad runā par “Provi”, tad romāna pamatā, protams, ir Jēkaba Kazāka “Bēgļi”.
– Kas jums visvairāk palīdz pret nomāktību?
– Man jau grūti pateikt, no kā nomāktība izceļas, ar to arī jācīnās. Es nekādu īpašu nomāktību neizjūtu, tādēļ arī īpašu zāļu nav. Kad paliek šķērmāk vai bēdīgāk, piezvanu kādam draugam, papļāpāju. Un tad jau atkal dzīve sokas.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no F. Ermleres romāna “Prove” (izdevniecība “Latvijas Mediji”)
ZĪMOGS
Nākamā diena sākas grūtsirdīgi un stiepdamās. Ir sākušās rudens lietavas, kad sīka migla apklāj visu un stindzina ar savu drēgnumu. Es, saguris pēc saviem nakts murgiem, arī nespēju no tiem līdz galam atmosties un tagad lejā virtuvē kopā ar omi Liliānu nevis dzeru savu rīta kafiju, bet ‒ pareizāk būtu teikt ‒ dirnu pie savas krūzes. Labradors Džerijs arī ir kļuvis kluss un, iegūlies zem galda, knapi dveš, viņš gandrīz vairs nestaigā pa pagalmu, pārsvarā tikai dzīvojas pa virtuvi. Un arī ome Liliāna ir strauji sakritusies, jo viņu tomēr atdzīvināja Jasmīnas un puiku rosība un čalošana.
Pacilājis kārtējo reizi savu krūzi, pārsteigts atskārstu, ka es vairs nesēžu savā parastajā vietā pie virtuves galda, bet gan esmu iekārtojies nišā, kura no ielas nav saskatāma. Tas mani strauji atmodina un pat sapurina. Mans ķermenis ir sācis mani sargāt bez manas apziņas piedalīšanās, bet iespējams, ka tā ir bijis vienmēr, tikai es to neesmu pat ievērojis. Es nopriecājos, ka Jasmīna ar puikām tomēr ir projām Spānijā.
Viena lieta gan ir skaidra ‒ tas, ka mana māte nodarbojās ar zelta viltošanu, vairs nav apstrīdams, un gandrīz skaidra ir arī ķēde, kā viņa to darīja, taču kāpēc viņa viltoja tīrradni? Man joprojām nav nevienas kaut cik sakarīgas atbildes vai versijas.
Es paskatos “fiktīvajā” telefonā, neuzrādas neviens neatbildēts zvans, izņemot no Ingrīdas Rones. Izskatās, ka uzbūvētā “piramīda” ir daudz pamatīgāka, nekā es tiku domājis. Taču tas arī būtu saprotami. Piramīdas būvē ne jau tāpēc, lai tāds nejauši uzklīdušais Andrejs Vanags tūlīt to visu uzlauztu un sabrucinātu. Tiesa gan, “staigāt” riņķī šai “piramīdai” arī tagad būtu pilnīgi lieki. Durvis ir atrastas, un jāiet tik iekšā! Tas Bermudu trīsstūris, kuru es savā iztēlē esmu uzbūris, ir īstā vieta, kur meklēt patiesās atbildes, lai uzzinātu kaut ko par mātes nāvi. Un, ja par Aleksandra “stūri” jādomā, tad es tagad esmu uzzinājis gandrīz visu, bet omes Liliānas un Salēviča “stūri” man ir tumša bilde. Ome Liliāna, kura sēž man tieši blakus, ir tā, par kuru es zinu vismazāk. Īstenībā es nezinu neko par tiem patiesajiem iemesliem, uz kuriem turējās viņas savienība ar manu māti. Tāds laikam ir dzīves paradokss.
‒ Vai manai mātei bija kādas draudzenes? ‒ es iejautājos, ne uz ko īstenībā necerot. Tāds šāviens kārtības labad. Raksta taču žurnālos par tādu fenomenu kā sieviešu draudzība. Varbūt arī manai mātei bija kāda tuva persona, kuru var nosaukt arī par draudzeni un ar kuru viņa dalījās savos noslēpumos. Tāda, par kuru es savā dēla egoismā neko nezināju. Kaut gan, protams, tāda lieta šķiet pavisam neiespējama. Jasmīnai, ja man kāds pajautātu, es arī nevarētu nosaukt nevienu, ar ko viņa dalījās ārpus mājas. Bet var jau būt, ka dēla egoismu es visai veikli biju aizvietojis ar vīra aklumu?
‒ Nē, nebija, ‒ ome Liliāna atbild, pamostoties no savas snauduļošanas. ‒ Vai tad redzēji viņu atkal sapnī?
‒ Nē, ‒ es viņai godīgi atzīstos.
‒ Tad liec māti labāk mierā un domā par Jasmīnu un puikām, ‒ ome Liliāna ir acīmredzami aizkaitināta par manu tukšo ziņkārību un, grīļīgi piecēlusies no galda, aiziet uz savu istabu. Viņa cieši aizver durvis, kas nozīmē tikai vienu, ‒ viņa negrib, ka viņu traucē. Taču viņas strupās atbildes man ir gana, lai saņemtu apstiprinājumu, ka mana māte jau nu nebija nekāda pļāpa. Viņa galīgi nesirga ar vēlmi izpausties un izrunāties. Taču vajadzība izgatavot tīrradni, lai kādu apmānītu, bija ar nodomu. Tātad kāds par to zināja!
Tomēr man tas ir un paliek noslēpums. Kā gan mana māte kādam varēja atklāt šo ziņu par tīrradņa esamību? Šobrīd tas, ka viņa ir mantojusi šo tīrradni no sava tēva ‒ zelta meklētāja, man vairs nešķiet pārliecinoši. Tie, visticamāk, bija tikai kārtējie meli un maldi, sacerēti muļķa puikam, lai neatklātu patiesību. Tā jau te šiverēja visi – savus noziegumus “aizsmērējot” un “izkrāsojot” ar glītām leģendām. Taču kā lai es to tagad uzzinu? Kur un no kā māte ir dabūjusi šo tīrradni? Un kas gan to ir sapinis kopā ar šo Brūvera gleznu?
