Pašsadedzināšanās kā politisks protests 7
Pašsadedzināšanās tiek uztverta kā radikāla politiska protesta forma, kuras saknes var saskatīt pagājušā gadsimta 60. gadu pirmajā pusē, kad 1963. gada 11. jūnijā Vjetnamā sadedzinājās budistu mūks Thits Kuangs Diks. Eiropā līdzīgu rīcību vilnis iesākās saistībā ar padomju karaspēka iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gada 21. augustā.
Dzīvību, sevi sadedzinot, ziedoja:
• Rišards Sivecs – 1968. gada 8. septembrī Polijā, Varšavas Desmitgades stadionā ražas svētku laikā;
• Vasils Omeljanovičs Makuhs – 1968. gada 5. novembrī Ukrainā, Kijevā;
• Sandors Bauers – 1969. gada 20. janvārī Ungārijā, Budapeštā uz Nacionālā muzeja kāpnēm;
• Jans Zajīcs – 1969. gada 25. februārī Čehoslovākijā, Prāgas Vāclava laukumā;
• Evžens Ploceks – 1969. gada 4. aprīlī (Lielajā piektdienā) – Čehoslovākijā, Jihlavas centrālajā laukumā;
• Roms Kalanta – 1972. gada 14. maijā Lietuvā, Viļņā.
Avots: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Čehijas vēstniecības izstādes materiāli.
