1969. gada 13. aprīlī Rīgas centrā, Brīvības pieminekļa pakājē ar plakātu “Es protestēju pret Čehoslovākijas okupāciju” rokās uzliesmoja Iļja Rips. 20 gadus veco Latvijas Valsts universitātes studentu no sadegšanas izglāba garāmejošie jūrnieki. Viņš nonāca LPSR Valsts drošības komitejas kamerās, bet informācija par pašsadedzināšanās mēģinājumu – Rietumu plašsaziņas līdzekļos. Publiskā paziņojumā pasaules studentiem I. Ripu atbalstīja vairāki Rīgas ebreju studenti. Apsūdzību puisim neizvirzīja, tiesai viņam bija jānosaka psihiatriska ārstēšana, tomēr gala lēmumā jaunekli izsūtīja no valsts. Tagad viņš ir profesors Holonas Akadēmiskajā tehnoloģiju institūtā Izraēlā. 7
Latvijā Prāgas pavasara vēji atbalsojās dzejā, lugās, kinofilmās ar zemtekstiem par latviešu apspiestību, taču Latvijas Komunistiskās partijas vadība ātri vien iznīdēja nedaudzos brīvības asnus. Aizliedza Laimoņa Pura lugas “Redzēt jūru” izrādīšanu, dzejniecei Vizmai Belševicai vairākus gadus neļāva publicēties. Valdošā vara vērsās arī pret rakstnieku Albertu Belu, kurš bija prasījis atcelt cenzūru. Pretpadomju lozungu un plakātu autoru – Rīgas paraugtipogrāfijas strādnieku Aldi Cilinski – pēc deviņu mēnešu pēdu dzīšanas notiesāja un uz četriem gadiem ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Turpat nokļuva Ivans Jahimovičs, Krāslavas rajona kolhoza “Jaunā gvarde” priekšsēdētājs un komunistiskās partijas biedrs, kurš pret Čehoslovākijas okupāciju protestēja publiskā vēstulē. Jau iepriekš viņš bija atradis domubiedrus disidentu vidū un iestājās par cilvēktiesībām PSRS.
Lietuvā kopš 60. gadu sākuma jau darbojās nelegālas jauniešu organizācijas, kuru pretestība izpaudās gan individuālās, gan arī plašākās protesta akcijās. Pašu augstāko upuri brīvības cīņai veltīja arodskolnieks Roms Kalanta – 1972. gada 14. maijā Kauņā, protestējot pret komunistisko režīmu un Lietuvas okupāciju, viņš sevi aizdedzināja. Puiša pēdējie vārdi bija – Brīvību Lietuvai!
Kalantas nāve izraisīja jaunas protesta akcijas – 18. un 19. maijā vairāki tūkstoši jauniešu un strādnieku izgāja demonstrācijās ar prasību pēc brīvības un neatkarības. Pilsētas varas iestādes deva rīkojumu izklīdināt pūli un novērst līdzīgu notikumu atkārtošanos. Demonstrācijas dalībnieki iesaistījās cīņās ar miliciju. Vairāk nekā 400 cilvēku tika arestēti, 50 – administratīvi sodīti, desmit – tiesāti, un astoņiem no viņiem piesprieda vienu līdz trīs gadus ilgu cietumsodu.
