Anda Buševica: Caur sirdi debesīs 1
Anda Buševica, “Kultūrzīmes” AS “Latvijas Mediji”
Balts zīds ar tumša zelta ielaidumiem atgādina herbārija krāsas. Uz auduma, kā no botānikas grāmatas precīzi kopētas, izzīmētas Latvijā augošo savvaļas liliju saknes, lapas un ziedi. Rokrakstā ar zilu tinti – Margaritas Šakinas teikto dziesmu vārdi.
Jantas Mežas pašrocīgi darinātais Ziemeļlatgales katoļu priestera liturģiskā tērpa komplekts, kas bija arī viņas diplomdarbs, Latvijas Mākslas akadēmiju beidzot, pat redzēts tik vien kā zīmējumos un fotogrāfijās, pirms nepilna gada izsauca sajūsmas vilni sociālajos tīklos.
Priestera tērps bija veltījums nu jau mūžībā aizgājušajai, izcilajai Ziemeļlatgales folkloras teicējai Margaritai Šakinai, kura zināja un dziedāja no iepriekšējām paaudzēm mantotās gan tautas, gan baznīcas dziesmas. Šīs dziesmas 2006. gadā mūzikas izdevniecība “Upe TT” izdeva diskā “Caur sirdi debesīs”.
Taču šajā priestera amata tērpā nolasāmi arī citi stāsti, uz apmetņa attēlos izstāstīts pašas Jantas Mežas noietais ceļš pasaules kārtības izpratnē. Tautas dziesmas un Margaritas Šakinas personība ir stāsts par dziesmas nozīmi, par divu garīguma ceļu harmonisku līdzās pastāvēšanu. Savvaļas lilijas, uz auduma noliktas līdzās kā līdzvērtīgas lilijām baznīcas simbolikā, ir stāsts par Jantas pirms studijām Mākslas akadēmijā iegūto bioloģes diplomu.
Bet, lai saprastu, ko viņai nozīmē pati tērpa darināšana, jāatgriežas pie vēl vienas Jantas Mežas iegūtās izglītības – Lietišķās mākslas vidusskolas. Janta savā mūžā rokām darinājusi pat vairākus tautas tērpus gan pati sev, gan vīram, gan bērniem, un tieši šīs skolas skolotājas bija tās, kas sniedza pirmo atskārtu, ka darināt goda tērpu nozīmē uzbūvēt savu ideālo “es”, tas ir arī vēstījums pārējai pasaulei.
Folkloras pētnieki baznīcdziesmas no teicējām mērķtiecīgi sāka pierakstīt salīdzinoši nesen, kad bija paskrējis Atmodas gadu pacēlums un ilūzija par iespēju atgriezties pie saknēm. Šķiet, ceļš uz līdzīgu izpratni vēl noejams tautas lietišķajā mākslā, apzinot arī Latvijas amatnieku rokām darinātos liturģiskos tērpus kā vērtību.
Romas katoļu baznīcas tērpu apzināšana bija Jantas Mežas diplomdarba tēma, un viens no sāpīgākajiem secinājumiem, ka, līdzīgi kā mūžībā aiziet teicējas, kas dziedāšanas tradīciju vēl mantojušas no saviem senčiem, arī katoļu baznīcas tērpi pamazām novalkājas, tos ir grūti uzglabāt, draudzes izvēlas tos izmest ārā, vietā nopērkot internetā jaunus.
Un var jau saprast – poliestera darinājumi ir salīdzinoši lēti, košās krāsās, labāk uzglabājas baznīcu ģērbkambaru mitrumā, tos drīkst mazgāt pat veļas mašīnā. Taču arī gadījumos, kad sens, rokām darināts tērps tiek novērtēts kā vērtība, visbiežāk priesteris, kas to mantojis no priekšteča, nezina un neatminas draudzes sieviņas vārdu, kas savām rokām izšuvusi vai darinājusi kādu tērpa detaļu.
Priecīgā kārtā ir priesteri, kas ir gatavi par šo jautājumu runāt kā par problēmu. Janta Meža iedvesmu savam diplomdarbam guvusi kādā folkloras nometnē Latgalē, kur iepazinusi Viļakas priesteri Guntaru Skuteli, Krustpils apkaimē strādājošo Viktoru Nagli, kuri labprāt izrādījuši savu tērpu kolekciju, lūdzot arī padomu, ko ar sairstošajiem tērpiem iesākt.
Likumsakarīgi Jantas Mežas pētnieces tālākie meklējumi veda pie priestera un sakrālās mākslas kolekcionāra Andra Vasiļevska, kurš šobrīd Liepājas Svētā Jāzepa katedrālē izveidojis publiski pieejamu baznīctērpu ekspozīciju. Andris Vasiļevskis ir saskāries arī ar darba praktisko pusi – zina, kādi papīri jānokārto, lai baznīctērps tiktu atzīts par vērtību, iegūtu valsts aizsardzību. Kā īpašu cilvēku Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē Andris Vasiļevskis min mākslas zinātnieci Rūtu Kaminsku.
Šis apstājas laiks varētu būt labs brīdis draudžu vadītājiem pārskatīt baznīcas skapju saturu, vajadzības gadījumā lūgt padomu un atbalstu. Un man tā šķiet arī mākslinieku Latvijā vēl neapgūta joma: sakrālajā mākslā iespējams apliecināt sava laika vērtības, iemūžināt personiskus stāstus. Janta Meža savām rokām darināto liturģisko tērpu dāvinājusi priesterim Andrim Vasiļevskim. Suminājums Latvijas pļavās augošajām lilijām un Ziemeļlatgales teicējai Margaritai Šakinai jau ir piedzīvojis īpašo brīdi dievkalpojumā.
