– Jau no izrādes plakāta jaušams, ka Lāčplēsis simbolizē mūsu neatkarības divdesmit gados nogulēto valsti. Kā jūs izjūtat ar Latviju notikušo? 5
– Lāčplēsis varbūt ir simbols ne tikai valstij, bet arī tautai, kurā diemžēl ir daudz tumsonības. Mēs esam kā truši – acīm vaļā guļam. Neredzam būtiskas lietas un nereaģējam uz notiekošo. Kuram nav skaidrs, ka valsts ir izlaupīta? Kurš nesaprot, ka atkal ir krīze? To skaļi neviens gan nesaka, bet tā ir. Vairs neticam Latvijai kā spēcīgam organismam. Un cilvēki saprot, ka jāsamierinās īsākai esībai, īsākai dzīvītei, kuras centrā esi tu pats un tev tuvākie. Lielā ideja par Latviju sarāvusies līdz “es un mana ģimene”. Mēģinām piebāzt vēderus, nodrošināt tikai savu rītdienu. Diemžēl esam saistīti cits ar citu, redzam nejēdzības, bet noklusējam, kļūstam par līdzzinātājiem. Bet Kangars nesnauž, viņš nenoguļ savu brīdi, vērpj intrigas, lēnām piekļaujas kādam citam, stiprajam. Šķietami atrisinājumi, šķietami laimes brīži, šķietama materiāla sakārtotība un miers ieved lielā garīgā aklumā. Tas sašķaida cilvēkā būtiskās vērtības, viņa identitāti, spēju nostāties taisnības pusē.
– Kas jūs pašu emocionāli visvairāk uzrunājis no Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada kultūras norisēm?
– Diemžēl aizņemtības dēļ neesmu redzējusi ne daļu no kultūras programmas piedāvātā. Taču man ļoti spēcīgs notikums bija Kirils Serebreņņikovs ar viņa absolūti svaigu, nesasaistīta, intelektuāli spēcīga cilvēka skatījumu uz Raini.
