– Kā nodevējus saucam par Kangariem, tā, pēc Raiņa, Spīdola saistās ar gudru, skaistu sievieti… 5
– Jā, bet par tādu viņa kļūst tikai lugas gaitā. Sākumā Spīdola ir tumsas pusē. Ar raganām, spīganām grib iegūt Lāčplēsi, lai ko tas arī maksātu, pat kāda cita nāvi.
– Un kas ir jūsu atveidotā Laimdota?
– Daudzviet traktēta kā Latvija, Lāčplēša līgava, brīves cīnītāja. Taču tajā pašā laikā Rainis apveltījis Laimdotu ar tādiem apzīmējumiem kā “nīcība”, “ikdienišķība”. Skarbi vārdi iesaldā mērcē. Lāčplēša izredzētā skaistā, tiklā, šķīstā gaismas būtne, pēcāk tikusi pie šķietamas laimes, turības, uzvaras pār ienaidnieku radīta mirklīga miera, kļūst pašapmierināta, viņai šķiet, ka viss jau sasniegts. No kurienes šīs pārvērtības? Un man bija jādomā par to, kāda, Nāves salā pamodināta, mājās atgriezās Laimdota. Šai atklāsmei es pasmēlos arī no izjūtām, ko manī raisīja filma “Melānijas hronika”, šis baisākais no latviešu stāstiem… Lasot grāmatu, arī filmas uzņemšanas laukumā man bija jādomā par disharmoniju starp ar atgriešanos saistītajām izsūtīto cerībām un skarbo īstenību. Mana filmas varone Vilma ir izsūtītā, kura tā arī paliek Sibīrijā. Bija cilvēki, kuri atgriezās stiprāki, un bija, kas pārnāca baiļu un apstākļu salauzti. Un Nāves salā kaut kas būtisks salūst arī Laimdotā.
