– Uzzinot, ka tagad Reiņa Dzudzilo scenogrāfijā izrādes fonā būs skatāms mūsdienu daudzdzīvokļu nams kā Zolitūdē vai Purvciemā, neslēpšu, pirmajā mirklī sajutu bažas. Kādas bija jūsu pirmās izjūtas, iepazīstoties ar jauno ieceri? 5
– Jebkuram darbam būtiska aktualitāte. No svara, kas uzrunā šodien, nevis liek meklēt saķeri ar senu pagātni, ko mēs nepazīstam. Mērķis ir paņemt no Raiņa kodolu – ideju, kā cilvēkam augt vertikāli, nevis dzīvot horizontāli, domu, kā varam likt plaukt Latvijai? Kur ir tas noslēpums? Vai Kangara horizontālajās idejās – visu laiku rāpties, līst uz priekšu četrrāpus, paģērot sev kādu labumu no citiem, savējiem, kaimiņiem… Vai atbilde tomēr meklējama Spīdolas idejās, kura teic – tikai pašam mainoties, tu tiec uz augšu. Pārvērtības sākas ar tevi… Nē, ar mani… Mūžīgā cīņa starp labo un ļauno vispirms izcīnāma katram pašam sevī. Esmu no aktrisēm, kuras “uz galvas” metas režisora piedāvājumā, ja ir skaidra lomas līnija. Ja veidotu scenogrāfiju burts burtā atbilstoši Raiņa rakstītajam un nenotvertu fundamentālās, saturiskās lietas, tad nekāda jēga nebūtu arī viskrāšņākajam vizuālajam ietērpam. Rainim taču būtībā izdevies viens Holivudas filmas cienīgs stāsts. Ieklausieties – Spīdola ielido pūķa ratos, Spīdola runā iz zelta ābeles… Filmas režisoram un specefektu meistariem te būtu ko izvērsties. Taču svarīgāks nav vizuālais, bet gan ideja, kurai Rainis atradis pasakas tēlainību un vērienu.
– Un tomēr – kāpēc teātris domā, ka nesapratīsim autora pausto ideju, ja izrāde nebūs pārcelta laikā un telpā uz mūsu gadsimtu?
– Katram režisoram jābūt personiski motivētam iestudēt kādu darbu. Viņam jāredz vīzija, kurp viņš vēlas iet un ko grib skatītājam pateikt. Viesturam Kairišam vienmēr interesējis runāt par lietām šeit un tagad. Šī mums nav pirmā sadarbība. Bija Ingas Ābeles “Jasmīns” un “Sibīrija”, arī “Trīsgrašu opera” un nupat pabeigtais materiāls filmai “Melānijas hronika”. Iestudējot “Uguni un nakti”, mēs ļoti daudz runājām arī par politiskiem notikumiem. Kā lietas tiek risinātas varas struktūrās. Daži uz skatuves redzamie personāži liksies atpazīstami, arī līgumu slēgšana ar citiem spēkiem un valstīm, visu sabiedrību satricinošie notikumi Ukrainas politikā, mēģinājumi apklusināt kādu, kurš skaļi cenšas pateikt patiesību, ir pazīstama. Rainis radījis simbolus vērtībām, cildenajam un tā pretpolam. Lasot “Uguni un nakti”, dīvainā kārtā raisās asociācijas ar notikumiem, kurus lugas autors pats savā mūžā nevarēja pieredzēt un nepieredzēja. Lugā Spīdola, nonākusi pie reālas varas, aizsūta Laimdotu uz Nāves salu. Vai Latvijas vēsturi zinošam cilvēkam metafora nav uztverama skaidrāk par skaidru? Spīdola paraksta rīkojumu par Laimdotas izraidīšanu uz nekurieni… Tālu, aukstu, iznīcinošu Nāves salu, no kurienes neviens neatgriežas.
