Caur Raini par nogulēto Latviju. Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Maiju Doveiku 5
Piektdien, 11. septembrī, tieši Raiņa dzimšanas dienā Nacionālajā teātrī pirmizrādes priekškaru vērs šīs sezonas jauniestudējums “Uguns un nakts” Viestura Kairiša režijā. Uz plakāta teātra priekšā redzams īsbiksēs čokurā sarāvies… Lāčplēsis – kā atzinuši izrādes veidotāji, simbols mūsu nogulētajai valstij, neizmantotajām iespējām 25 gadu garumā… Var prognozēt, ka iestudējums būs atšķirīgs, diskutabls. Kāds tieši? Lai to noskaidrotu, pirmizrādes priekšvakarā uz sarunu aicināju Nacionālā teātra pagājušās sezonas labāko aktrisi Maiju Doveiku, kura iestudējumā atveido Laimdotu.
– Saņemot aizvadītās sezonas teātra labākās aktrises titulu, bijāt pārsteigta vai arī iepriekšējas nojautas sagatavota?
M. Doveika: – Protams, tādai atzinībai nebiju gatava. Neviens aktieris neko tādu nevar gaidīt, ja teātrī strādā ceturto sezonu un tikai otro štatā. Balva man bija nevis pārsteigums, bet… milzīgs šoks. Es pat nebiju lāgā noskaidrojusi, par ko tiek piešķirta Nacionālā teātra aktrises Elzas Radziņas balva.
– Bija vērts mainīt teātri?
– Man nebija izvēles, teātri jau nestāvēja manā priekšā atplestām rokām ar daudz un dažādiem piedāvājumiem. Tobrīd man nebija darbavietas. No Nacionālā teātra nāca vienīgais darba piedāvājums. Un – absolūti brīnišķīgs. Kopš manas atgriešanās no Argentīnas Nacionālais teātris, manuprāt, bija ļoti mainījies, kļuvis daudz aktuālāks, dullāks, interesantāks.
– Daudziem gan joprojām jūsu vārds saistās ar Daili.
– Reizēm arī pašai tāda sajūta. Nāku no Dailes teātra kursa, tur spēlē mani kursabiedri, Daile ir kā manas bērnības mājas, kur gūtais jau paliek uz mūžu.
– Elzas Radziņas kulonu nēsāsit?
– Nē, noteikti nenēsāšu. Noglabāju to. Nu, varbūt vienīgi īpašos gadījumos, piemēram, “Spēlmaņu naktī”, bet man bail to apskādēt, pazaudēt.
– Nacionālā teātra balva jums piešķirta arī par Aspazijas lomu Kirila Serebreņņikova iestudētajā izrādē “Raiņa sapņi”. Kāds ir jūsu pirmais ar jēdzienu “Rainis” saistītais emocionālais iespaids?
– “Zelta sietiņš”, animācijas filmiņa. Manā bērnībā varēja iekļūt tikai šāds Rainis. Astoņdesmito gadu multenīte, kur dzīvoja “mākonītis”, “mākonīte” – brīnišķīga bilde ar dzeju, mūziku. Es to uztvēru kā vārdu spēli – ar visām lellītēm Lolītēm, zelta sietiņu, sudraba stīgām, dimanta sēkliņām. Šīs krāšņās metaforas iekrita manis, mazas meitenes, iztēlē un fantāzijā! Protams, nekādu augstāku ideju no tā nenoķēru. Vēl atceros “Krauklīti”, “Daugavu”, televīzijas iestudējumus, kas kādreiz bija ārkārtīgi modē. Latvijas televīzijas filmētās teātra izrādes ir daļa no manas bērnības. Mājās grāmatplauktā bija padomju gadu izdevums par scenogrāfiju ar to laiku krāšņāko izrāžu, šedevru skatuviskā iekārtojuma attēliem. Pārējo harmoniskās krāsu gammās ieturēto scenogrāfiju vidū izcēlās Smiļģa leģendārā uzveduma “Uguns un nakts” vizuālais ietērps: spilgti melns, koši sarkans! Ārkārtīgi iespaidīgi. Arī pats Smiļģa iestudējums taču bija savam laikam modernu ideju caurstrāvots.
