Ieva Kemlere: Radot dejas soli “Mežrozītei” 2
Autors: Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovakar, 20. decembrī, VEF Kultūras pilī par godu Operetes teātra desmitās jubilejas sezonai pirmizrāde – Latvijā pirmais multimediālais “jukebox” mūzikls “Mežrozīte. Pilsētas romance divās daļās” ar Raimonda Paula mūziku Matīsa Žilinska aranžējumā. Galvenajās lomās – dziedātāji Dināra Rudāne un Dainis Skutelis, bet horeogrāfiju radījusi savulaik pazīstamā sporta deju dejotāja horeogrāfe Ieva Kemlere. Ar viņu šajā sarunā – par mūzikas, dejas un dzīves ritmiem “Mežrozītē”.
Mūzikla pamatā ir Maestro Raimonda Paula populāro dziesmu “Laternu stundā”, “Nepārmet man”, “Mežrozīte”, “Tumši zilā”, “Cik klusa nakts”, “Undīne” un citas melodijas ar dzejnieku Jāņa Petera, Alfrēda Krūkļa, Leona Brieža, Dagnijas Dreikas un Dainas Avotiņas vārdiem, kas iekļautas dramaturģes Daces Micānes-Zālītes jaunradītā libreta vēstījumā. Krāšņā Brodvejas džeza stilistikā melodijas aranžējis talantīgais džeza pianists, improvizators, komponists Matīss Žilinskis, kurš pats arī piedalīsies izrādē – pie klavierēm instrumentālā ansambļa sastāvā.
Pēc pirmizrādes Rīgā “Mežrozīte” dosies uz Alūksni, Valku, Jelgavu, “Goru” Rēzeknē, Cēsīm un “Jūras vārtiem” Ventspilī.
Maestro Raimonda Paula un tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres tēvs Voldemārs un vectēvs Ādolfs Pauli bija stikla pūtēji Iļģuciema stikla fabrikā. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados gandrīz visu Iļģuciema mazstāvu apbūvi nojauca un vietā uzcēla padomju laika blokmājas. Pazuda pat veselas ielas, arī mazā Nordeķu ieliņa, kur kādreiz atradās Paula vecāku māja. Taču Nordeķu parka zaļums vilina joprojām… Rīgas pilsētas ielu ritmos, tramvaja un cilvēku dzīves motīvos risināsies mūzikla varoņu Evas un Raimonda stāsts par mīlestības alkām un piedošanu, par radoša cilvēka, sievietes mākslinieces dzīves izaicinājumiem un izvēlēm.
– Izdzirdot vārdu Ieva Kemlere, daudziem pirmā reakcija būs – o, tā pati sporta dejotāja, kura vairākas sezonas cīnījās par godalgotām vietām šovā “Dejo ar zvaigzni”!
Ieva Kemlere: – Veselas trīs sezonas. Liels izaicinājums bija pati pirmā. Dejoju ar Vitāliju Gavrilovu. Un mēs jau zinām – jo lielāka personība, jo sarežģītāk. Nākamajā sezonā mans partneris bija diriģents Ints Teterovskis un pēdējā sezonā, kur piedalījos, Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis.
– Un jūsu pāris kļuva par laureātu!
– Uzvaras atslēga bija Aināra Ančevska prasmē dejot, dabas dots talants. Tieši viņš fināla izvēles dejā ierosināja stepu, kam es uzreiz piekritu. Jo man līdzās sporta dejām – Latīņamerikas un standarta – patīk arī daudzi citi deju veidi. Nedēļas laikā iemācīties stepu nav viegli, un rezultāts, protams, bija iesācēju līmenī, bet es esmu no tiem, kas ļaujas izaicinājumiem. Esmu pamēģinājusi gan hiphopu, gan moderno baletu pie Indras Reinholdes kamerbaletā. Šovs bija ļoti laba skola. Kad pašai jātiek galā, horeogrāfiju neesi mācījusies un visu tajā dari kā tīrradnis… Tieši šova laikā aptvēru, ka ir horeogrāfa profesija, kas mani pamazām arī sevī ievilka.
Mūzikas akadēmijā pabeidzu horeogrāfus, tur paplašināju redzesloku, kas palīdzēja saprast, ko īsti vēlos. Kad studēju akadēmijā un jau strādāju par dejas pedagoģi, veidojot horeogrāfijas, mana pēdējā šova sezona vēl ritēja pilnā sparā. Tā kā pati spēlēju klavieres un man mūzika ir tuva, esmu sapratusi, ka horeogrāfijas noteikti jāveido ar dzīvo mūziku. Ļoti daudzas diemžēl tiek iestudētas ar fonogrammu. Tā viss sākās. Kopš tā laika man ir bijuši daudzi projekti un koncertiestudējumi. Un tad nāca arī Operetes teātra piedāvājumi. Pirmā bija “Silva” Jura Joneļa režijā, tad operetes festivāli, “Karlsona” atjaunojums, Operetes Jaungada koncerti…
– Un šogad dzirkstošu prieku sola koncerti “La Belle Epoguye” 25. un 28. decembrī VEF Kultūras pilī.
– Mani operete aizrauj ar vieglumu, spraigumu, dinamiskumu. Nupat laiks ir tāds, ka dzīvē drāmas gana. Un cilvēki jau piekusuši no tās. Bet operetē līdzās vieglumam ir arī savs sentiments, sava smeldzīte un arī sirdsgudrība. Tāpat kā Raimonda Paula mūzikā. “Mežrozītē” skanēs dažādas Paula dziesmas – ļoti senas un arī ne tik sen rakstītas –, no kurām arī esmu smēlusies savai horeogrāfijai.
Tur būs kaut kas no čarlstona, mazliet rokenrola, kaut kas no svinga, mūsdienu retro jeb hipsterīguma. Un tam visam, protams, pielieku klāt kādas oriģinālkustības. Esmu no tiem horeogrāfiem, kuri nevis vienkārši uzliek uz skatuves soļus, lai tikai būtu efektīgi, bet raugos, lai nepārtrūktu stāsts. Jo “Mežrozīte” nav koncertuzvedums, bet mūzikls ar savu vēstījumu. Mūzikla varoņu – mīloša pāra Evas un Raimonda – attiecībās iezogas maza afēra, stāsts ir par piedošanu.
Libretā ripo Iļģuciema tramvajs, kas man uzreiz asociējas ar tādu vieglu “tadam-tadam”… Tas ir ritms, kas iezīmējas arī pašā mūzikla sākumā, ieskanas kā neliels svindziņš. Man ir četri burvīgi dejotāji un seši brīnišķīgi ansambļa dziedātāji, kuri arī dejo, bet no solistiem horeogrāfijai nāksies ļauties ne pašiem galvenajiem, bet tā dēvētajam otrajam pārim mūziklā – Jolantai Strikaitei un Kārlim Rūtentālam, kuri atveido tramvaja vadītāju Ilgu un Raimonda draugu Rihardu.
– Nevar paslīdēt garām, ka libreta autore Dace Micāne-Zālīte operetes galvenajam varonim devusi vārdu Raimonds.
– Jā, dziedātāja Daiņa Skuteļa atveidotā “Mežrozītes” galvenā varoņa vārds ir Raimonds. Domāju, ielikts apzināti kā maza atsaucīte un sava veida vārdu spēle. Izlasot mūzikla libretu, bija skaidrs, ka tā būs iespēja caur to pieskarties mūsu leģendai – Maestro Raimondam Paulam –, satikt interesantus tipāžus: māksliniekus, dzejniekus, mūziķus…
– Iestudējumam kostīmus veidojusī pazīstamā māksliniece un modes dizainere Antra Hanna Elerta – viena no šā gada “Riga Fashion Week” dalībniecēm un spēcīgā zīmola “Cinnamon” īpašniece. Viņa sacījusi, ka tērpi veidoti, ņemot vērā mūsu laikam raksturīgās izpausmes, kurās atdzimusi hipsteru subkultūra. Un šis stils esot ļoti pilsētniecisks un radošs, ne miņas no vienveidīgās domāšanas jeb tā dēvētā meinstrīma. Bet tieši vintāža un aktuāli mūsdienīgā saplūdinājums rada harismātisko apzināšanos – jā, tas ir rīdzinieks! Ieva, kura jums ir mīļākā iela Rīgā?
– Nāku no Dzērbenes Cēsu rajonā, bet Rīgā man ļoti mīļa ir Ģertrūdes iela, jo tur mums piecpadsmit gadus bija dzīvoklītis. Visā ielas garumā koki, ielas galā baznīca… Iekšēji tuva man ir arī Krišjāņa Barona iela, jo viss jau saistās ar gaitām ikdienā. Mācījos Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā, 1. Mūzikas skolā un Rihtera deju skolā, kurai viena zāle bija arī netālajā Tērbatas ielā. Mācības, mūzikas skola, dejošana… Divus gadus manā dzīvē bija arī arhitektūra, ko studēju Tehniskajā universitātē.
Bet tad aptvēru, ka vislabāk darīt to, kas tev iekšā sirdī un kas tev lemts. Tā ir vislielākā vērtība. Darbs, ko darām, taču ir mūsu dzīves būtiskākā sastāvdaļa. Ja visu laiku piespiedies, tad ļoti nogursti. Darot tīkamo ir viegli kā lidojot.
– Decembra nogalē tradicionāli notiek sporta deju meistara Aigara Svara rīkotās starptautiskās sporta deju sacensības Ķīpsalā. Kādas sajūtas saistās ar tām?
– Bērnība, jaunība, pavisam zaļa. Vienu gadu šajās sacensībās pasaules čempionāts junioru grupā notika tieši Latvijā. Un mēs ar manu partneri Robertu Nemiro toreiz tikām pusfinālā. Tas ir divpadsmitnieks! Diezgan labs panākums sporta dejās… Bet dejot jau vari visu mūžu, attīstīties, pilnveidoties. Īsti piesātināts dejojums ir tikai nobriedušam, pieaugušam cilvēkam ar mākslas un dzīves pieredzi. Tad uz skatuves fiziski nevajag izdarīt daudz. Man acu priekšā joprojām Barišņikovs, jau cienījamos gados, ap sešdesmit, kad viņš viens pats dejoja uz mūsu Operas skatuves. Tikai viens grieziens, tad skatiens publikā, un tajā kopumā… kas tik piepildīts!
Es arī kā horeogrāfe ļoti novērtēju dejotājus, kas turpina dejot pēc jauniešu vecuma, pēc trīsdesmit. Saprotu baletdejotājus, kuriem ir tik liela fiziskā slodze, ka bieži vien spiesti pārtraukt karjeru. Bet man daudzi ļoti patīk tieši tajā laikā, pirms viņi aiziet izdienas pensijā, pirms četrdesmit… Tieši tad tu redzi – tavā priekšā nav tikai jaunietis, kas veikli svaida kājas, bet cilvēks, kuram ir ko teikt. Arī sporta dejās lielāks piepildījums ir tiem, kas nodejo līdz profesionāļiem kā Mironovu pāris vai izcilie Baumaņi standarta dejās… Bet katram savs.
Varbūt es arī pati pārāk ātri beidzu sporta dejotājas karjeru – man bija tikai deviņpadsmit gadi –, bet vienā brīdī radās sajūta, ka man nevajag kā sportā – augstāk, tālāk, stiprāk –, nevajag to sacensības garu. Bet horeogrāfijā saista tas, ka mākslā vari būt jūtīgāks, smalkāks, emocionālāks, atvērtāks. Taču sports ir ļoti laba bāze tālākām dejotāja vai horeogrāfa gaitām. Arī es kā horeogrāfe uz iestudējumiem labprāt ņemu bijušos sporta dejotājus, kuri turpina sevi pilnveidot dejā, jo viņiem ir enerģija, precizitāte, asums, ātrums…
– “Mežrozītē” dejos arī jūsu jaunākais brālis Kārlis Kemlers…
– Starp citu, arī viņš piedalījās šovā “Dejo ar zvaigzni” – ceturtajā sezonā. Kārlis ir ļoti talantīgs, ar dejošanai pateicīgu augumu, skatuvisks. Bet tikai sajūtot, ka nu varam blakus strādāt, uzaicināju arī viņu.
– Tā kā jūsu vārds ir Ieva, Ziemassvētku vakars droši vien allaž ir ļoti īpašs?
– Ziemassvētki man vispirms saistās ar ģimeni. Līdz šim Ziemassvētkos visi pulcējās ap mani, kā jau Ievu. Man ir trīs brāļi, tēta gan vairs nav – viņš bija mūsu Ziemassvētku vecītis –, bet ar mums ir mamma, vecmāmiņa, pēdējā no tās paaudzes… Šogad Ziemassvētkos sanāks vēl kuplāks pulciņš, jo jāpieskaita arī mana vīra Daumanta (Kalniņa) vecāki, brāļi, māsas… Vēl man šķiet, ka Ziemassvētki ir svētki bērniem. Jo viņi tik ļoti māk priecāties par vienkāršām lietām. Tas mums ar Daumantu gan vēl priekšā, jo mūsu meitiņai Agatei, kura piedzima šovasar 24. jūnijā, manā vārdadienā Ziemassvētkos apritēs tikai pusgadiņš.
