Caur mirkli no mūžības 0
Camera obscura ir fotoaparāta priekštecis. Un tāds pats nosaukums, tikai latviskā transkripcijā, dots Jāņa Lejiņa jaunākajam romānam. Jau paņemot šo grāmatu rokās, intriga ir dubulta.
Autors, kuru atpazīstam ar triloģiju “Zīmogs sarkanā vaskā”, savā jaunākajā grāmatā no Latvijas senvēstures pārcēlies uz 20. gadsimta sākumu. Tikai pavisam nesen esam sākuši atzīt, ka ilgus gadsimtus Latvijā ne vien dzīvojuši, bet arī lielākoties tās vēsturi rakstījuši cittautieši. Jānis Lejiņš Latvijas 20. gs. sākuma vēsturi aprakstījis no senas vācu dzimtas pēdējās atvases, Vidzemes muižnieces Margrētas Šarlotes fon Lēbes skatpunkta.
Tas, kas palicis nemainīgs – Jāņa Lejiņa dzirkstošā, ļoti pareizā valoda, līdz detaļām izpētītas vēstures nianses un svaigā, neordinārā pieeja – vēsturi no notikumu konspekta pietuvinot drīzāk teiksmai.
Kā jau tas mēdz būt Lejiņa romānos, sižeta intrigu notur visraibākie notikumi, gandrīz neticamas sakritības. Te ir piektā gada notikumi, karš, kad Latvijā muižu liktenis bija gan kļūt par armijas štābiem un munīcijas noliktavām, gan par atbalsta punktiem vācu kolonizēšanas plāniem. Visi šie notikumi romānā skatīti romantiskas, nedaudz siltumnīcas apstākļos augušas jaunas meitenes acīm. Acīm, kurās nav mums, gadsimtu vēlāk dzīvojošajiem un vēstures konsekvences jau uzzinājušajiem, labi zināmā notikumu vērtējuma.
Taču Jānis Lejiņš paralēli sižeta līnijai uzdod vēl kādu jautājumu. Kas ir tas, ko mēs varam zināt par vēsturi, kas tīri cilvēciski paliek šo notikumu aculiecinieka atmiņā? Un atbilde ir grāmatas nosaukumā – kamera obskura. Ierīce, kuru savulaik esot izgudrojis Leonardo da Vinči, ar kuras palīdzību iespējams iemūžināt kādu īsu acumirkli, caur kameras actiņu saskatāmu reālās pasaules daļiņu.
Vienlaikus mums jāapzinās, ka tas ir tikai acumirklis no mūžības un bezgalīgās pasaules fragments, par kuru mēs varam uzdrošināties spriest no mūsdienu pozīcijām. Un arī tad mums jāsamierinās, ka notikuma apstākļi, visticamāk, mums paliks neizzināti.
Romānā “Kamera obskura” mazliet traucē stāstījuma neviendabīgums, šķiet, autors ir rakstījis un jau rakstot turpinājis prātot, par ko tad īsti šī grāmata būs. Par stāstījuma saistvielu izvēlēta kāda nenozīmīga epizode, kurā jauniņā Margrēta Šarlote fon Lēbe vēro lielākā brāļa un latvieša Nameja pūliņus iemācīties fotografēt. Un šai vasaras novakarē top arī kāds mācību uzņēmums – uz grāmatas vāka redzamais vecais ceriņu krūms, viņas un brāļa noslēpumu un tikšanās vieta. Šo neskaidro uzņēmumu Margrēta visu mūžu nēsā sev līdzi – gan piedzīvojot marodieru iebrukumus muižā, gan vecās dzīves pasaules sabrukumu un dzimtas bojāeju, gan jau pavisam trakulīgi aizdauzoties līdz Maskavai un Ķīnas stepēm. Katrs jaunais likteņa kūlenis tiek rezumēts ar nopūtu vai cauri smadzenēm izskrējušu atskārtu – kamera obskura. Romāna pirmā daļa ir apcerīga spēlēšanās ar mirkļa un mūžības filozofiskajiem jēdzieniem, bet nākamajā nodaļā jau ir pavisam cita toņkārta – dominē vēstures reālijas, pat batālijas, savukārt proporcionāli visīsākā – pēdējā – grāmatas daļa izceļas ar fantāzijas lidojumu un notikumu blīvumu.
Jāņa Lejiņa rakstnieka biogrāfija ir diezgan neparasta – 1988. gadā klajā nāk viņa pirmais stāstu krājums, ko, iespējams, vairs atceras tikai literatūrvēsturnieki. Rakstnieka mūža darbs ir triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā”, kas atnesa lasītāju mīlestību un ko pamatoti jau šobrīd varam uzskatīt par ierakstītu lieliem burtiem latviešu literatūras vēsturē.
“Kamera obskura” – pirmais romāns pēc “Zīmoga sarkanā vaskā” – uztverams kā tālākā ceļa pieteikums. Tāpēc mazliet neviendabīgo, tomēr visas rakstnieka kvalitātes uzturošo jauno romānu gribētos uztvert kā pieteikumu jaunam laikmeta izzināšanas lidojumam, kas, iespējams, tiks izvērsts nākamajos Jāņa Lejiņa darbos.
