Caur Kolku – ar smaidu par sevi . Saruna ar kinorežisoru Juri Pošku 0
Lielu viļņošanos sabiedrībā radījusī kinorežisora Jura Poškus jaunākā spēlfilma “Kolka Cool” nupat sākusi savu ekrāna dzīvi vienlaikus vairākās Latvijas pilsētās – Saldū, Valmierā, Liepājā, Jelgavā, Siguldā. Zvanīts no Daugavpils un Minsteres latviešu centra, savu kārtu gaida arī pati Kolka.
– Kāds bija filmas aizsākums?
J. Poškus: – Maskavas festivālā par filmu “Monotonija” saņemtā balva ietvēra 10 000 metru 35 mm kinolentes. Teorētiski to varēja pārdot un ieguldīt ražošanā, taču balvai bija simboliska nozīme… Ir dzirdēts, ka, sākot ar 2013. gadu, ASV beigs ražot 35 mm filmu kopijas un kino izrādīšana kļūs tikai digitāla. “Kolka Cool” varbūt ir pēdējā uz 35 mm kinolentes veidotā filma Latvijā. Lente bija krāsaina, to digitāli pārveidoja melnbaltu, lai filmu veidotu klasiskās tradīcijās, ārpus laika un sociālās piesaistes.
Vēl “Monotonijas” uzņemšanas laikā ar operatoru Andreju Rudzātu runājām, ka varētu uzfilmēt melnbaltu filmu ar grafiskiem melniem kokiem pret debesīm un “ļauniem, riebīgiem lauku večiem”, kas tomēr ir morāli stipri, godīgi, ar taisnīguma principos balstītu apziņu un raksturu. Tas bija pa pusei joks, un no tā sanāca kaut kas cits. Filma ir reālistiska pēc izjūtas, bet stilizēta kostīmos, dialogos, lai vēstījums būtu viegli uztverams, bet ne tik sociāls kā avīzes teksts.
Braucot ceļojumā pa Latvijas kartes kontūru, sajūta ir gluži kā apceļojot vairākas valstis – tik ļoti atšķiras vide, cilvēki, raksturi Leišmalē, Latgalē, Kurzemes piekrastē, Alūksnē. Kurzemes pierobežu izvēlējāmies vides vienotības un savdabīgā izskata dēļ. Padomju laikā “aizliegtā” zona ir savā ziņā saglabājusies “paradīze”, ko nav pārveidojis masu tūrisms vai vietējo pašvaldību centieni “uzlabot” vidi. Filmējām Kolkā – ciemā ar skanīgo lībiešu vārdu, Mazirbē, Dundagā. Mazliet arī Rīgā un Bolderājā.
Bet atgriezeniskā saite, atvainojos, atkarīga no skatītāja izglītības. Zināma cilvēku kategorija ir tik ļoti ielaidusi sevī pesimismu, ka uz visu skatās tikai caur šādu prizmu. Tikko diskusijā Valmierā padzīvojis pāris man vaicāja – kāpēc jūs filmā rādāt dzīvi tik drūmu? Bet kas konkrēti šajā filmā ir tik drūms?
Vai pilsētnieks, kas dzīves dārdzības dēļ strādā arvien garākas stundas, atņemot šo laiku draugiem un ģimenei, aizvada daudz laimīgāku dzīvi nekā laucinieks dažkārt piespiedu dīkdienībā? Atklāti sakot, filmā dodam iespēju pasmieties pašiem par sevi. … Gvido, piemēram, ironizē par savu jaunāko brāli, kurš izvēlas dzīvot mātes paspārnē pie pilna katla. Tā ir viena no latviskām iezīmēm – latviešu vīrieši ļoti nelabprāt pamet vecāku ligzdu. Man ir kolēģe, kura savu 29 gadus veco “bērnu” tā arī nevar dabūt prom. Viņam ir ērti, viņš nemaksā īri, jo – “mammu, tu taču mani mīli”.
– Nez vai šī īpašība ir tik latviska, Itālijā māte savu ģimenes galvas statusu saglabā vai līdz kapa malai.
– Tiesa. Un Fellīni uzņēma filmu “Memmesdēliņi”. Bet, ja humora izjūta nav attīstīta kino sapratnei, vaina tajā, ka kino bijis tik maz. Skolu programmās arī tas nepastāv kā mācību priekšmets, mums vairs nav ieraduma iet uz kino un mēs vairs neprotam to skatīties ārpus laba un ļauna kategorijām.
– Kā jūs paši tulkojat filmas nosaukumā anglisko “cool”?
– Burtiskā nozīmē – vēss. Pēc filmas gara – aukstasinīgs, varbūt pat ar pārspīlētu pašapziņu. Andra Keiša varonis Gvido, jūrnieks, atbraucis uz dzimto ciemu ar pārliecību, ka meitene viņu visus šos gadus gaidījusi. Bet meitene nemaz nav zinājusi, ka jāgaida. Puisis nopērk šampanieti, lai ietu bildināt. Lielais, spēcīgais vīrs pudeli izdzer no kakliņa. Drosmei. Taču izrādās, meitene gaida nevis viņu, bet bērnu no cita. Gvido to iekšēji pārdzīvo, bet ārēji neizrāda. Viss kārtībā, cool. Svarīgākais ir saglabāt pašcieņu un stāju.
Man prieks, ka arī kāds no politiķiem pamanījis, ka Latvijā pastāv kino. No otras puses, viedokļos parādās dīvainas, padomju laiku ideoloģiju tās niknākajā formā atgādinošas tendences: mums nevajag filmas, kas rāda dzīvi, kāda tā ir, vajag tādas, kas rāda dzīvi, kādai tai jābūt. Bet māksla ir tikai spogulis, kas parāda, kā dzīvi labāk izprast.
– Bet pašā dzīvē ir arī gaišās puses. Kāpēc spoguli virzāt uz dzīves negatīvo pusi?
– Manuprāt, viedoklis, ka filma ir par kaut kādām negācijām, ir pārspīlēts, radies dažu politiķu izteikumu iespaidā. Mūsu sabiedrībā nez kāpēc ir uzskats, ka ciešanas padaru cēlu. “Kolka Cool” ir mēģinājums stūrēt prom no apnicīgās gaušanās, sniedzot iespēju pasmieties pašiem par sevi.
No otras puses, dažu politiķu viedoklis, ka sabiedrību vajag “audzināt”, rādot tai paraugdzīvi izskaistinātā gaismā, ir diezgan liekulīgs, – tāpat kā iedomāties demogrāfiju veicināt ar erotiskām filmām, nevis māmiņu algām vai sociāliem pabalstiem. Veidot pozitīvu, slavinošu filmu par Latvijas laukiem pašreizējā situācijā būtu melīgi.
– Kāpēc kinoteātros pie afišām lasāms, ka filmu nav ieteicams skatīties jaunākiem par 16 gadiem?
– Varu tikai minēt, kāpēc kinoteātri uzlikuši šādu ierobežojumu. Filmā ir pāris vietas ar lamuvārdiem. Divreiz varoņiem kaujoties, un, kad puisim mugurā sāpīgi iecērtas meitenes mestās kurpes smailais papēdis, viņš nolamājas, jo tā ir dabiska reakcija. Man gan šķiet, nevajag iedomāties, ka bērni ir nepilnvērtīgāki, dumjāki. Jau septiņu gadu vecumā viņi pietiekami daudz zina par pieaugušo dzīvi. Pusaudži vairāk atdarina nevis filmās redzēto, bet medijos lasīto un skatīto. Atšķiriet jebkuru laikrakstu, visas ziņas pilnas ar vardarbību. Vienmēr esmu domājis, ka “Kolka Cool” mums izdevusies gaiša un dzīvi apliecinoša filma ar skaidru vēstījumu: ja saprot, ka dzīve iet garām kā vilciens, ar to var tikt galā. Ja nesaprot – mūžs tā arī paies kā interesantu, bet nekā paliekoša neatstājošu, nesaistītu notikumu virkne. Filmas varoņi mēģina to saprast. Bet kaut kā pietrūkst. Varbūt šādas filmas, ko viņi nav redzējuši.
– Kā jūs vērtējat ierosinājumu izveidot nacionālo jeb valsts pasūtījumu kino?
– Esmu priecīgs par to. Taču sakārtota kino vide nav tikai naudas, bet arī izglītības un zināmas sistēmas trūkuma jautājums. Kinoteātru tīkls ir izzudis privatizācijas virpulī. Tie, kas saglabājušies, nav saslēgti vienotā sistēmā, ar katru vietu jāslēdz atsevišķs līgums. Tas administratīvi noslogo, un ir iemesls, kāpēc šī filma tikai pakāpeniski sasniedz attālākos novadus. Arī Rīgā ārzemju īpašniekiem piederošie multipleksi latviešu filmas ņem nelabprāt, tiem ir pašiem sava programma, kas ir prioritāte. Salīdzinot ar teātri, latviešu kino it kā nav īpaši nepieciešams, jo kinoteātri bez tā var tīri labi iztikt. Teātris nevar paņemt jau gatavu ārzemju lugu, to pārvest uz šejieni ar visiem aktieriem un tad izrādīt. Teātriem tomēr jāveido saturs latviešu valodā. Kino it kā izrāda, bet tam ar- vien mazāks sakars ar to, kā cilvēki dzīvo šeit un tagad. Latviešu filmu ir maz, un katru no tām uztver kā visu valsti vai sabiedrību kopumā pārstāvošu. Bet nevar no vienas filmas gaidīt visu – lai tā būtu gan jēgpilna, gan izklaidējoša, vienlaikus risinātu asas sociālas tēmas un ļautu izsmieties. Kino, tāpat kā dzīvē, ir vajadzīga daudzveidība.
Filmogrāfija JURIS POŠKUS “Monotonija”, 2007, balva “Zolotoj Georgij” Maskavas starptautiskajā kinofestivālā, “Lielais Kristaps” par labāko režiju un labāko aktrisi (Iveta Pole); “Bet stunda nāk”, 2004, “Lielais Kristaps” un “Fipresci” balva; “Nāves Eņģeļi”, 1999, balva kinofestivālā “Arsenāls” (Rīga); “110/220”, 1997, Labākā eksperimentālā filma, Anarboras kinofestivālā (ASV) un žūrijas balva “New York Expo” (ASV) 2000. g. |
