Caur internetu aizplūst 30 miljoni 1
Ieviešot digitālo pakalpojumu nodokli, Latvija varētu iegūt 17 līdz 30 miljonus eiro gadā, liecina Kultūras ministrijas pasūtītā pētījuma rezultāti.
Kaut arī valdība atbalsta digitālo nodokli, tomēr ar ieviešanu tā nesteidzas, jo nav droši, vai iecerēto tiešām izdosies iekasēt. Tāpēc daudz kas ir atkarīgs no Francijas, kura kā pirmā valsts pasaulē no šā gada milzīgajām multinacionālajām kompānijām uzlikusi īpašo nodokli.
Tikmēr nodokļa ieviešanas atbalstītāji Latvijā uzsver, ka no iekasētajiem miljoniem varētu palīdzēt medijiem pārvarēt digitālo kompāniju radītos satricinājumus.
Reklamējas “Facebook”, nevis TV
Digitālā nodokļa ieviešanu un advokātu biroja “Primus Derling” veikto pētījumu trešdien Rīgas Ekonomikas augstskolā apsprieda dažādi ar finansēm, reklāmu un medijiem saistīti cilvēki.
Latvijas Reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Liepiņa akcentē pēdējos gados notikušās būtiskās izmaiņas reklāmas tirgū, kas negatīvi ietekmē un ietekmēs mediju tirgu. “Notiek izmaiņas mediju patērēšanas paradumos, jau vairākus gadus strauji palielinās viedtālruņu loma reklāmas tirgū un tas tiešā veidā ietekmē reklāmas tirgu – kā zināms, reklāmas nauda seko auditorijai.”
Viņa uzsvēra, ka digitalizācija novedusi pie tā, ka būtiski saasinājusies konkurence visos mediju segmentos. Piemēram, pirms 20 gadiem reklāmas tirgū bijuši vien seši kanāli, no kuriem visi arī bijuši Latvijas jurisdikcijā.
Šodien no reklāmas pārtiek 30 kanāli, bet tikai 11 ir Latvijas jurisdikcijā. Savukārt TV skatīšanās daļa nokritusi par apmēram 20%.
Kur tad paliek reklāmas nauda, ja interneta lietotāju skaits nemazinās? Reklāmas asociācijā aprēķināts, ka četru digitālo kompāniju (“Google”, “Facebook”, “Spotify” un “Netflix”) ieņēmumi pārsniedz visas Latvijas reklāmas tirgus apjomu. Liepiņa uzsver, ka krīzes laikā reklāmas apjomi nokritušies, taču nākamo gadu laikā, kad ekonomika atguvusies, reklāmas tirgus audzis pavisam nedaudz.
“Realitāte ir tāda, ka šie lielie digitālie konglomerāti konkurē ar lokālajiem medijiem, izmantojot Latvijas resursu – auditoriju, laiku, uzmanību. Turklāt no tā pelna.”
Kvalitatīvam saturam vajag naudu
“Primus” pēc VID dotajiem datiem secinājis, ka tikai septiņu pasaules digitālo kompāniju – “AirBnB”, “Booking.com”, “eBay”, “Etsy”, “Facebook”, “Google”, “LinkedIn” – kopējā pakalpojumu vērtība Latvijā 2018. gadā bijusi 90 miljoni eiro, bet 2019. gada pirmajos desmit mēnešos summa pieaugusi jau līdz 113 miljoniem, kas nozīmē, ka gadā kompāniju apgrozījums Latvijas teritorijā varētu būt ap 140 miljoniem eiro.
“Esam situācijā, kad samazinās mediju ienākumi un finanšu stabilitāte, bet palielinās mediju nozīme. Privātie mediji var pārtikt tikai no reklāmas, abonēšanas un mazumtirdzniecības rezultātiem, bet tik mazā tirgū kā Latvijā, piemēram, mazumtirdzniecība nespēj ienest nepieciešamo finanšu apjomu.
Mēs, protams, nebūsim naivi un necerēsim, ka cilvēki pēkšņi mainīs ieradumus, bet skaidrs, ka nākotnē patērēsim tikai tādu saturu, kādu pieprasīsim, nevis kādu mums piedāvās. Viss grozīsies ap patērētāju ego, un medijiem būs jāatrod veids, kā šo ego apmierināt.
Uzskatu, ka vienīgais veids būs kvalitatīva vietējā satura radīšana, bet tam vajadzēs naudu, kas nozīmē, ka būs jāmeklē jauni finanšu avoti, un būtu tikai godīgi, ja arī šīs digitālās kompānijas, kuras izmanto Latvijas resursus, maksātu nodokļus,” sacīja Liepiņa.
Dažādi juridiskie kāzusi
Kā juridiski korekti panākt nodokļu maksāšanu Latvijā? “Lielākā problēma ir tā, ka nodokļu teorijā ir tāds pastāvīgās pārstāvniecības princips,” norādīja “Primus” nodokļu prakses vadītāja Ingūna Ābele.
Tas nozīmē, ka, piemēram, Latvijai nav tiesību iekasēt nodokli no citas valsts uzņēmuma par darbību Latvijā, kamēr šis uzņēmums nav Latvijā atvēris savu pārstāvniecību. Diemžēl digitālo milžu specifika ir tāda, ka viņi var darboties jebkurā pasaules malā bez fiziskas pārstāvniecības, jo cilvēku vietā strādā dažādi algoritmi, kam birojs nav nepieciešams.
Teorētiski valsts var vienpusēji uzlikt nodokļus, bet rodas cita problēma – ir noslēgtas dažādas konvencijas un starptautiskie līgumi (ap 3000 visā pasaulē). Faktiski tas nozīmē, ka, ieviešot nodokli Latvijā, tas neatbildīs šiem starptautiskajiem līgumiem un uzņēmumiem Latvijas lēmums nebūs saistošs.
Ābele sacīja, ka problēmu šobrīd risina trīs līmeņos. Starptautiski to dara Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), taču globāla risinājuma izstrāde prasa ilgu laiku – organizācijas mērķis bija šomēnes panākt politisku vienošanos par reformas kopējo izskatu un līdz gada beigām iesniegt galīgo ziņojumu, taču nav dzirdēts, ka šomēnes kaut kas varētu pavirzīties uz priekšu.
Eiropas Savienības līmenī izstrādāti divi risinājumi. Pirmais saistīts ar nodokļa piemērošanu uzņēmuma peļņai no digitālajiem pakalpojumiem, taču to iespējams ieviest tikai ES līmenī.
Otrais risinājums piemērojams lielo digitālo uzņēmumu noteiktu digitālo pakalpojumu apgrozījumiem. Labi risinājumi, bet problēma ir tā, ka lai kādu no šiem risinājumiem ieviestu, ir nepieciešams visu 28 ES dalībvalstu atbalsts, bet Īrija, Nīderlande un vēl dažas ir pret, jo tieši šajās valstīs mājas radušas kompānijas, kuras cietīs no jaunā nodokļa.
Savukārt trešā iespēja ir problēmu risināt valstu iekšējā līmenī, kā to izdarījusi Francija un vēlas ieviest vēl vairākas valstis, piemēram, Igaunija, Austrija, Čehija, Itālija, Lielbritānija, Spānija, Slovēnija. Vēlējās arī Polija – līdz brīdim, kad Polijā viesojās ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo.
Visa pamatā gan ir doma, ka jāmaina pastāvīgās pārstāvniecības definīcija, paredzot, ka uzņēmumiem valstīs veidojas nozīmīga digitālā klātbūtne un izpildās noteiktas robežvērtības, kas uzliktu par pienākumu maksāt uzņēmuma ienākuma nodokli.
Protams, kā jau minēts, tas neatceltu starptautiskos līgumus – ja uzņēmumi darbību pārceltu no Īrijas uz Taizemi, Eiropas iecerētais būtu kaķim zem astes.
Igauņi grib ieviest nākamgad
Ko izdarījusi Francija? Tā ieviesusi jaunu apgrozījuma nodokli, kas ir kā PVN, ar kuru apliek digitālos pakalpojumus – reklāmu izvietošanu internetā, interneta starpniecības platformas un datu pārdošanu.
Kas svarīgi – nodoklis ir saistošs gan Francijā mītošajiem uzņēmumiem, kuri kvalificējas nodokļa maksāšanai, gan ārpus Francijas mājojošajiem.
Kas kvalificējas? Francijas gadījumā – uzņēmumu apgrozījumam globālā līmenī jābūt vismaz 750 miljoniem eiro, no tiem vismaz 50 miljoni jāapgroza ES.
Pirmie rezultāti Francijā būs redzami aprīlī, bet cerība ir ar jauno nodokli (3% no apgrozījuma Francijā, kam jābūt vismaz 25 miljoniem) iekasēt 350 miljonus eiro. “Primus” spriež, ka nodoklim varētu atbilst 27 kompānijas.
Ar nodokļa ieviešanu tālu pavirzījusies arī Igaunija. Atšķirībā no Francijas Igaunijā piedāvā aplikt ar nodokli nevis apgrozījumu, bet gan konkrētas pakalpojumu grupas.
Likumprojekta pirmā versija Igaunijā jau ir gatava, un plānots, ka to varētu pieņemt nākamgad. Igauņi uzņēmumiem grib uzlikt 5% likmi un gadā iekasēt 9–25 miljonus eiro.
Vajadzīgas ambīcijas un pārliecība
Uz diskusiju bija ieradušies arī dažādu Latvijas iestāžu – VID, Ekonomikas ministrijas (EM), Finanšu ministrijas (FM) u. c. – pārstāvji. Gan EM parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis, gan finanšu ministra padomnieks budžeta jautājumos Ints Dālderis norādīja, ka ir par nodokļa ieviešanu, taču ne mākslīgu ieviešanu, nezinot, vai no tā būs atdeve, tāpēc valdība šobrīd gaidot pirmos Francijas rezultātus.
Nodokļa ieviešanu atbalsta arī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš. Viņš gan cer arī uz Lietuvas iesaisti, lai visas trīs Baltijas valstis kopā radītu lielāku spēku un ietekmi nodokļa pieņemšanā.
“Primus” pārstāve uzsvēra – ja valdība nosvērsies par nodokļa ieviešanu, jādomā par to, vai izvēlēties Francijas vai Igaunijas pieeju, kādu procentu likmi ieviest (citas valstis spriež par likmi 2–7%), kā arī jāvērtē juridiskie riski, kas var uzglūnēt no ASV puses.
“Katrā ziņā, ja gribam būt vieni no pirmajiem, ir vajadzīgas ambīcijas un pārliecība,” sacīja Ābele.
Viņasprāt, no gūtajiem ienākumiem varētu finansēt latviskā satura radīšanu. Francijā gan ieņēmumi nonāks kopējā valsts budžetā, nevis kādai noteiktai pozīcijai. Ja tiešām daļa digitālā nodokļa ieņēmumu nonāktu mediju rīcībā, ir svarīgi, lai tiktu atbalstīti tie mediji, kuri rada saturu, nevis tie, kas uzdzīvo no citu radītā satura.
