Caur ērkšķiem uz ordeņiem 0
Kā katru novembri arī šogad valsts svētku dienā vairāki desmiti cilvēku saņēma valsts augstākos apbalvojumus – Trīs Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu. Tomēr sabiedrībā joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu par ordeņu dalīšanas praksi Latvijā. Par to vaicā arī “Latvijas Avīzes” lasītāji.
Saskaņā ar Valsts apbalvojumu likumu jebkura persona ir tiesīga ieteikt apbalvošanai ar valsts apbalvojumu citu personu, vēršoties ar ierosinājumu Ordeņu kapitulā. Taču “Latvijas Avīzes” redakcijā ne reizes vien esam uzklausījuši cilvēku viedokļus par to, ka process esot pārāk birokrātisks. Tajā pašā likumā noteikts, ka, izvirzot kādu personu valsts apbalvojumam, izvirzītājam iesniegumā ne vien jāpamato šī izvēle, bet arī jāsniedz dažādi kandidāta personas dati: vārds, uzvārds, dzīvesvieta, ieņemamais amats vai nodarbošanās, personas kods, dzīves apraksts, vispusīgs nopelnu saraksts. Taču gadījumos, ja iesnieguma autors ar izvirzīto nav personīgi pazīstams, personas kodu uzzināt ir tikpat kā neiespējami. Pašreizējais Ordeņu kapitula kanclers Juris Binde atzīst, ka kapituls nav tiesīgs pieņemt izskatīšanai ierosinājumus, kuros trūkst minētās informācijas.
Slepenības plīvurā
Tomēr pat neskatoties uz birokrātiskiem ierobežojumiem, tuvojoties ordeņu pasniegšanas datumiem (tradicionāli Latvijā valsts apbalvojumu piešķiršanas ceremonijas notiek divreiz gadā – 4. maijā un 18. novembrī), cilvēki ļoti aktīvi rakstot iesniegumus kapitulam. Precīzu skaitu, cik daudz iesniegumu saņemti un cik kandidāti izvirzīti apbalvojumiem, gan kapituls neatklāj. Kā paskaidroja J. Binde: “Lai nevienam nerastos kārdinājums rēķināt kādus lietderības koeficientus.”
Arī Ordeņu kapitula sēdes ir slēgtas, un tajās notikušo debašu saturs tīts slepenības miglā. Tāpat sabiedrība nedrīkst uzzināt apsvērumus, kas lieguši piešķirt apbalvojumu konkrētam kandidātam.
“Manuprāt, tas ir ļoti pareizs lēmums, jo ne jau visiem cilvēkiem ir absolūti nevainojama reputācija. Likums ļauj izvirzīt kandidātus, kuri par to nezina. Varbūt viņš nemaz negrib, ka viņu izvirza apbalvošanai. Ja sāks publiski vērtēt un apcerēt viņa pagātni un iespējamos grēciņus, diez vai šis cilvēks jutīsies īpaši laimīgs.
Šī norma paredzēta, lai pasargātu šos cilvēkus no nevajadzīgas apspriešanas,” paskaidroja J. Binde. Pozitīva lēmuma gadījumā iespējams uzzināt motīvu, par ko cilvēks saņem apbalvojumu. Šī informācija tiek arī publicēta “Latvijas Vēstnesī”. Katram apbalvotajam ir minēts galvenais nopelns Latvijas valsts labā, par ko šis apbalvojums piešķirts.
Atpazīstamībai nav nozīmes
Tāpat kā citas valsts iestādes arī Ordeņa kapituls saskaroties ar tā sauktajiem štata rakstītājiem, kas regulāri sūta iesniegumus, izvirzot kādu valsts apbalvojuma saņemšanai. Protams, fakts, ka kandidātam ir pastāvīgs un liels atbalsts sabiedrībā, runā viņam par labu, tomēr tas neesot izšķirošs kritērijs valsts apbalvojuma piešķiršanā. Tāpat pilnīgi noteikti neesot nozīmes viņa atpazīstamībai. Ordeņa saņēmēju lokā ir ne tikai slaveni aktieri, sportisti, sabiedriskie un politiskie darbinieki, bet arī plašākai sabiedrībai nezināmi cilvēki no novadiem – mediķi, skolotāji, pastnieki vai citu šķietami ikdienišķu profesiju pārstāvji, kuru pašatdevi līdzcilvēki novērtējuši. Bieži tie ir cilvēki, kas darījuši daudz vairāk, nekā prasa viņu amata apraksts.
Galvenie kritēriji ir izvirzītā kandidāta ieguldījums Latvijas valsts attīstībā, popularizēšanā un atbilstība konkrētā ordeņa devīzei. Likumā noteikti vispārējie kritēriji – ka cilvēkam jābūt ar labu reputāciju, nedrīkst būt krimināli sodīts.
Pat ja pēc piešķiršanas fakta parādās neglaimojoša informācija par ordeņa saņēmēju, tad viņam šo apbalvojumu kapituls var arī atņemt. Arī tādi gadījumi ir bijuši. Piemēram, ordenis atņemts kādam Latvijas goda konsulam par necienīgu rīcību.
Šķiras – pēc vēsturiskā precedenta
Sabiedrībā bieži vien ir neizpratne par to, kā tiek sadalītas ordeņa šķiras. Piemēram, kādēļ Eduardam Pāvulam, kura nopelnus diez vai kāds uzņemtos apšaubīt, ir piektās (viszemākās) šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet Maltas prezidenta kundzei – pirmās (visaugstākās) šķiras. J. Binde aicina nejaukt kopā tā sauktos protokolāros apbalvojumus, kurus pasniedz valsts vizīšu ietvaros, ar valsts apbalvojumiem. Protokolārajiem ordeņiem “rezervēta” pirmā un otrā šķira. To pasniegšanu saskaņo valsts protokola līmenī, un Ordeņu kapitula lēmums šajos gadījumos ir relatīvi formāls. “Mēs neizvērtējam, vai, piemēram, jūsu pieminētajai Maltas prezidenta dzīvesbiedrei piešķirt pirmās vai otrās šķiras ordeni. Par to parasti vienojas starpvalstu līmenī.
Valsts līmenī par to, kuru šķiru piešķirt, lemjam no iepriekšējās pieredzes. Protams, cilvēki un viņu nopelni ir ļoti individuāli, bet vienas šķiras ietvaros tie parasti iekļaujas un kapituls mēģina turpināt šo tradīciju,” paskaidroja kapitula kanclers.
Proti, līdzīgi kā tiesās kapituls vērtē agrāko gadu praksi un precedentus. Tieši tādēļ prezidenti cenšas nodrošināt kapitulā zināmu pēctecību un, termiņam beidzoties, nomaina tikai daļu tā locekļu.
Sabiedrības neizpratne ir viegli saprotama, tādēļ nereti dažādos līmeņos ir uzplaiksnījusi diskusija par nepieciešamību paplašināt valsts apbalvojumu diapazonu, izveidojot jaunu, atsevišķu ordeni protokolārajām vajadzībām. J. Binde piekrīt, ka šāds risinājums būtu pareizs un lielā mērā atrisinātu virkni problēmu: “Taču šobrīd izskatās nokavēts. Turklāt lēmums būtu jāpieņem Saeimai, grozot Valsts apbalvojumu likumu. Ordeņu kapituls tikai izpilda likumu, nevis veido to.”
Mazāk nekā starpkaru laikā
Valsts apbalvojumu piešķīrēji tiek vainoti par to, ka ordeņi tiekot dalīti pārāk daudz un pārāk bieži. J. Binde apgalvo, ka šāds pieņēmums ir tikai mīts. Piemēram, laikā no 1925. līdz 1940. gada jūnijam Latvijā tika piešķirti 23 658 valsts apbalvojumi. Savukārt no 1994. līdz 2011. gadam – ap 3500 ordeņiem. No tiem 478 ir protokolārie ordeņi. Nekāda limita, cik daudz apbalvojumu drīkst gada laikā pasniegt, lai nedevalvētu to vērtību sabiedrības acīs, gan neesot. Vienīgais ierobežojums ir prezidenta kancelejas budžets, kas atvēlēts ordeņu izgatavošanai.
Iebildumi pret kompāniju, nevis ordeni
Ir bijuši vairāki gadījumi, kad cilvēki atsakās no valsts piešķirtā ordeņa. Piemēram, padomju laiku disidente un Latvijas neatkarības cīnītāja Lidija Lasmane-Doroņina, kas Triju Zvaigžņu ordeni saņēma uzreiz pēc tā atjaunošanas 1994. gadā. “Tas manā dzīvē bija liels un pacilājošs notikums. Saņēmu ordeni reizē ar dzejnieku Andreju Eglīti, mācītāju Juri Rubeni un citiem inteliģences pārstāvjiem. Biju ļoti laimīga un lepojos ar šo novērtējumu,” atminas Lidijas kundze.
Pozitīvās sajūtas gan beigušās pusgadu vēlāk, kad 1995. gada maijā to pašu apbalvojumu saņēma virkne augstu valsts amatpersonu. Lidijas kundze tobrīd strādāja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā ar tā sauktajiem čekas maisiem un, uzzinot saņēmēju sarakstu, jutusies kā ar aukstu ūdeni aplieta:
“Man bija diezgan liels šoks, kad ieraudzīju, ka ar valsts augstākajiem apbalvojumiem tiek sveikti bijušie “stukači”. Sapratu, ka man kaut kas ir jādara, un uzrakstīju iesniegumu, ka atsakos no ordeņa. Ar šo soli es nevēlējos pazemot šo apbalvojumu vai panākt, lai kāds tiktu sodīts par pagātnes grēkiem.
Mans mērķis bija rosināt diskusiju sabiedrībā, atklāti izrunāt šo jautājumu.” L. Lasmane-Doroņina, kas padomju laikā vairākkārt arestēta, ne reizi vien bijusi čekas pagrabos un Krievijas lēģeros, sevī jau sen esot piedevusi tiem, ko sauc par “brāļiem nodevējiem”.
Viņas piemēram pēc dažiem mēnešiem sekoja dabas pētnieks un ekspolitiķis Guntis Eniņš. 1998. gada novembrī no ordeņa atteicās arī toreizējais katoļu arhibīskaps Jānis Pujats un teologs Roberts Feldmanis. Savukārt 2007. gadā Triju Zvaigžņu ordeni atteicās saņemt režisors Alvis Hermanis. Tam par pamatu, visticamāk, bija viņa antipātijas pret toreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Šopavasar gan viņš savu ordeni saņēma no pašreizējā prezidenta Andra Bērziņa rokām.
“Manuprāt, saistīt apbalvojumu ar attiecīgā laika prezidentūru nav īsti korekti. Ordenis tomēr ir valsts apbalvojums, un prezidents šajā gadījumā ir tikai persona, kas to pasniedz,” uzskata J. Binde.
Kopumā personīgu, ideoloģisku, reliģisku vai citu motīvu dēļ no ordeņa atteikušies 14 cilvēki. Kapitula kanclers ir pārliecināts, ka, neskatoties uz dažādiem skandāliem un pārpratumiem, ordeņu prestižs sabiedrībā joprojām ir augsts: “Viena lieta ir negācijas, ko interneta komentāros saraksta cilvēki ar nezināmu identitāti un motivāciju. Pavisam kas cits ir satikt apbalvojumu saņēmējus pasniegšanas ceremonijās. Tad mēs varam redzēt, ka viņi ir ārkārtīgi aizkustināti neatkarīgi no apbalvojuma šķiras vai veida. Lai kādus dīvainus izteicienus no sērijas “es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti” mēs dzirdētu ikdienā, tas, ka valsts iecēlusi cilvēku par ordeņa saņēmēju, viņam ir ārkārtīgi emocionāls brīdis. Es pats atceros, cik liela ir gandarījuma sajūta, ka darbs, ko tu esi darījis, novērtēts no valsts puses. Turklāt tas nav valdības vai kādas partiju koalīcijas, bet gan politiski neitrālas un neatkarīgas institūcijas piešķirts apbalvojums.”
Uzziņa Kas izvirza un kas piešķir? Saskaņā ar Valsts apbalvojumu likumu jebkuram cilvēkam ir iespējas izvirzīt kādu personu ordeņa saņemšanai, sniedzot Valsts apbalvojumu likumā pieprasīto informāciju, tajā skaitā pamatojumu, kādēļ šī persona būtu pelnījusi ordeni. Vienīgais izņēmums – nedrīkst apbalvojumam izvirzīt pats sevi. Pieteikumus izvērtē un valsts apbalvojumu lietas pārzina īpaši izveidota institūcija – Ordeņu kapituls. Tas lemj par izvirzīto personu apbalvošanu un atsevišķos gadījumos – arī par ordeņu atņemšanu kādam saņēmējam, ja tas rīkojies necienīgi. Ordeņu kapitula pieņemtos lēmumus paraksta Valsts prezidents un Ordeņu kapitula kanclers. Ordeņu kapitula lēmumu par personas apbalvošanu ar valsts apbalvojumu, kā arī lēmumu par valsts apbalvojuma atņemšanu publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Ordeņu kapitula sastāvā darbojas septiņi cilvēki, kurus ieceļ Valsts prezidents uz savu pilnvaru laiku, – dažādu nozaru speciālisti, kas par šo pienākumu veikšanu atalgojumu nesaņem. Ordeņu kapitula kancleram jābūt saņēmušam vismaz vienu no augstākajiem valsts apbalvojumiem, no atlikušajiem sešiem kapitula locekļiem diviem jābūt apbalvotiem ar Triju Zvaigžņu ordeni, diviem – ar Viestura ordeni un diviem – ar Atzinības krustu. |
Apbalvojumi
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordenis nodibināts 1924. gadā par piemiņu Latvijas valsts tapšanai un atjaunots 1994. gadā. Tas ir visaugstākais valsts apbalvojums. Ordeņa devīze ir “Per aspera ad astra” (“Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”). Ar to apbalvo par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā (tie var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskajā, kultūras, izglītības, zinātnes, sporta vai saimnieciskajā darbā). Par nopelniem uzskatāms gan atsevišķs izcils darbs, gan ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, gan īpaši nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas laikā. Ar Triju Zvaigžņu ordeni var apbalvot arī ārvalstu vadītājus un ārvalstu valdību vadītājus, starptautisko organizāciju vadītājus, ārvalstu vēstniekus un citas ārvalstu amatpersonas.
Viestura ordenis
Viestura ordenis nodibināts 1938. gadā senās patstāvīgās Latvijas varenības piemiņai un atjaunots ar Valsts apbalvojumu likumu 2004. gadā. Ordeņa devīze ir “Confortamini et pugnate” (“Esiet stipri un cīnieties”). Ar Viestura ordeni apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, valsts robežas apsargāšanā, valsts bruņoto spēku veidošanā un valstiskās apziņas ieaudzināšanā pilsoņos, sagatavojot tos kalpošanai savai valstij un zemei un savas valsts un zemes nelokāmai aizsargāšanai. Ar šo ordeni un tā goda zīmi var apbalvot arī ārvalstu militārpersonas par nopelniem Latvijas valsts bruņoto spēku apmācībā un audzināšanā, valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā un nostiprināšanā, kā arī ārvalstu vadītājus, ārvalstu oficiālo delegāciju locekļus un ārvalstu vēstniekus par sevišķiem nopelniem starpvalstu attiecību veidošanā. Ar Viestura ordeni var apbalvot arī pēc nāves.
Atzinības krusts
Atzinības krusts dibināts 1710. gadā Liepājā, Latvijas Republikā nodibināts 1938. gadā par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem un atjaunots ar Valsts apbalvojumu likumu 2004. gadā. Atzinības krusta devīze ir “Pour les honnêtes gens” (“Godaprāta ļaudīm”). Ar Atzinības krustu apbalvo par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana. Ar Atzinības krustu un tā goda zīmi var apbalvot fiziskās personas, arī ārvalstu fiziskās personas. Ar Atzinības krustu var apbalvot arī ārvalstu amatpersonas.
Ordeņiem ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes. Ar ordeņa pirmo šķiru apbalvotais tiek iecelts par ordeņa lielkrusta komandieri, ar ordeņa otro šķiru apbalvotais – par ordeņa lielvirsnieku, ar ordeņa trešo šķiru apbalvotais – par ordeņa komandieri, ar ordeņa ceturto šķiru apbalvotais – par ordeņa virsnieku, ar ordeņa piekto šķiru apbalvotais – par ordeņa kavalieri.
