Ekrānšāviņi no video

Skatītāju vidū raidījums un institūciju reakcija izraisījusi dažādus viedokļus. Lūk, daži no komentāriem internetā.

Vija Kilbloka, izdevēja: “Par šovu “Caur ērkšķiem uz….” ir sarakstītas sūdzības dažādām instancēm, arī tiesībsargam. Sievietes esot upuri, viņu parakstiem un piekrišanai piedalīties šovā, kā arī vēlmei mainīties trūkstot tādas kā rīcībspējas (un viņām arī esot “zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi”). Noskatījos pirmos divus raidījumus. Satriecoši! Meitenes šajā raidījumā vairs nav upuri, viņas ir varones un spoguļi mums līdzās notikušajam un notiekošajam. Var saprast, kāpēc šo sociālās katastrofas seku skaidro un mierīgo atrādīšanu televīzijas ekrānos visai tautai viegli uztveramā šovu veidā varētu gribēties aizliegt. Neesmu redzējusi visu safilmēto, bet jau pēc pirmajiem diviem raidījumiem esmu pārliecināta, ka “šova” cilvēki ir paveikuši nenovērtējami vērtīgu darbu gan šo, gan arī visu citu “Rīgu nekad neredzējušo” meiteņu labā. Bet varas institūcijas tiek aicinātas strādāt profesionāli un atbildīgi, nevis aizliegt spoguļus.”

Viesturs Rudzītis, psihoterapeits: “Atsedzas tā resursu centra “Marta” nepievilcīgā seja, kas uzmanīgam vērotājam bija redzama jau sen, bet plašāka publika šo no kreiso liberāļu un feministu kormuškām dāsni finansēto organizāciju īsti nepazina. Te tā ir – taisīt sievietes par Upurēm, kuras jāglābj, un kur tūliņ palīgā uzprasās “Marta” – vadošais spēks, lai Latvijā ievilktu Stambulas konvenciju. Bet te mēs redzam – “Marta” nav par sievietēm, viņa tās pazemo savu savtīgo interešu vārdā, mēģinot sakārtot sev Glābēja lomu, kam tiesības rādīt ar līku pirkstu uz pašas uzrādītiem Vajātājiem. Drāmas trīsstūri daba radījusi tam, lai cilvēki pārdzīvotu savus zaudējumus, nevis lai kāds iedzīvotos uz citu nelaimes rēķina. Gaidu biedrības vadītājas Ilutas Lāces kundzes atvainošanos.”

Inga Gaile, rakstniece: “Es noskatījos “Caur ērkšķiem uz…” pirmo un mazliet otro sēriju. Deivija nomirst mēnesi pēc raidījuma nofilmēšanas no narkotiku pārdozēšanas, bet raidījuma veidotājiem pietiek cinisma teikt, ka raidījumā redzamie kadri ar viņu būs piemiņa viņai… Man šķiet, ir drausmīgs cinisms izlikties par tipa praviešiem un dziedinātājiem, kad viss, kas televīziju interesē, ir produkts. Man šķiet, ka stāsts vispār nav par dalībniecēm, bet par raidījuma veidotājiem. (..) Kurš no viņiem domāja, ka tik nomocīts cilvēks kā Deivija, piemēram, varēs atrisināt savas problēmas pēc pāris terapijas sesijām, skaistumkopšanas un dažiem uzsaukumiem: saņemies, saņemies?”

“Deivija vēlējās tikt sadzirdēta”

Kāpēc pieņēmāt lēmumu turpināt rādīt raidījumu, kaut gan viena no dalībniecēm pēc filmēšanas nomira?

Kaspars Ozoliņš, “Media 360” izpilddirektors: “Lēmumu TV ekrānos demonstrēt raidījumu “Caur ērkšķiem uz…” palīdzēja pieņemt tā sociālā misija – sniegt palīdzīgu roku un atbalstu grūtībās nonākušām sievietēm. Tāpat ņēmām vērā faktu, ka Deivija raidījumā piedalījās salīdzinoši neilgu laiku – veselības sarežģījumu dēļ viņa kādu laiku pavadīja slimnīcā, bet, atgriežoties projektā, izteica vēlmi privātu apsvērumu dēļ pārtraukt dalību. Mums bija svarīgi arī tas, ka Deivija, piesakoties raidījumam, ļoti vēlējās tikt sadzirdēta un viņas dzīves stāsts varētu kalpot kā vērtīga mācība citiem.

Deivijas piemiņai izveidojām īpašu “Sieviete. Personīgi” raidījumu, kurš “STV Pirmā!” ekrānos bija redzams nedēļu pirms “Caur ērkšķiem uz…” pirmizrādes, sabiedrību iepazīstinot ar viņas dzīves stāstu un citām dzīves krustcelēs nonākušām sievietēm, kuras bijušas spiestas pieņemt skarbus lēmumus. Bieži izšķirošu lomu tajā, vai pārmaiņas ir iespējamas, neatkarīgi no sabiedrības un ekspertu palīdzības, nosaka pašas sievietes spēja nepadoties un sekot izvirzītajiem mērķiem – mēs novērtējam katras dalībnieces spēku rast sevī drosmi mainīties – vairākas raidījuma dalībnieces ir atradušas darbu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām.

Deivija raidījumam “Caur ērkšķiem uz…” pieteicās pati pēc savas iniciatīvas, sakot, ka vēlas mainīt dzīvi un reizi par visām reizēm tikt galā ar atkarību no narkotikām. Sieviete nekad nav slēpusi nedz to, ka nodarbojas ar prostitūciju, nedz to, ka vairāku gadu garumā ir lietojusi narkotikas un neskaitāmas reizes mēģinājusi šo netikumu atmest. Par šo problēmu un to, kā jau pusaudžu gados sākusi lietot narkotikas, viņa atklāti runā arī režisores Ināras Kolmanes 2003. gadā veidotajā filmā “Tumsā aizejot”.

Par Deivijas nāvi uzzinājām vairākas nedēļas pēc tam, kad raidījuma filmēšana jau bija beigusies un dalībnieces ar projekta laikā iegūtām vērtīgām atziņām bija atgriezušās savā ikdienā. Lai gan Deivija raidījuma laikā narkotikas nelietoja, atkarība pēc projekta beigām izrādījās stiprāka par viņu. Atkarību terapeits Māris Ķirsons, kurš raidījumā bija Deivijas mentors, ticēja, ka viņa izveseļosies: “Pēc pēdējās tikšanās ar Deiviju braucu mājās ļoti priecīgs. Viņa man apsolīja, ka nāks uz Akrona terapiju, jo šādi vairs nevēloties dzīvot.” Taču bezmaksas terapiju, kuru Deivijai pēc raidījuma beigām piedāvāja “Caur ērkšķiem uz…” veidotāji, Deivija neizmantoja.” Kā norāda Ķirsons, narkomāna ķermenis nemitīgi prasa kārtējo devu, jo tas ir veids, kā cilvēks radis dzīvot. “Tā slimība ir viltīga. Cilvēks domā, ka es jau tikai drusciņ, taču, tā kā slimība turpina progresēt, tas “druscītiņ” var nebūt pietiekami daudz – tiek paņemts vēl druscītiņ, un cilvēks aiziet bojā…”