Caur ērkšķiem pie ordeņa. Saruna ar Karinu Pētersoni 3
Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa izveidotais Ordeņu kapituls pirms valsts svētkiem piešķīris augstākos valsts apbalvojumus par nopelniem Latvijas labā. Valsts augstākos apbalvojumus tradicionāli pasniedz valsts svētkos – 18. novembrī un 4. maijā. Tomēr šoreiz saņēmēju loks šķiet citādāks, nekā ierasts – tajā nav atrodami bijušie politiķi, sarucis dažādu diplomātu skaits, bet vairāk ievērības guvuši kultūras darbinieki (pilnu sarakstu skat. 2. novembra “LA”). Vai tas nozīmē, ka jaunais Ordeņu kapituls strādās pēc citādiem principiem? Par to sarunājos ar Ordeņu kapitula kancleri Karinu Pētersoni.
– Skaitliski šogad ordeņu saņēmēju skaits šķiet mazāks nekā parasti. Vai tas tādēļ, ka kapituls rūpīgāk izvērtē pieteiktos pretendentus vai vienkārši pieteikumu mazāk?
– Droši vien abas lietas kopā. Ordeņu kapituls ir tikai lēmējs, ierosinātājs var būt ikviens Latvijas sabiedrības loceklis. Tādēļ daudz kas ir atkarīgs no tā, cik cilvēki bijuši aktīvi un redzīgi, cik labi sagatavots iesniegums, pamatojot pieteiktā pretendenta devumu. Taču nenoliegšu, ka Valsts prezidents Vējoņa kungs pirms pirmās kapitula sēdes mūs aicināja par šiem jautājumiem lemt ļoti atbildīgi. Tādēļ gadījumos, kad mums radās kaut mazākās šaubas, mēs lēmām noraidīt pieteikto kandidātu vai arī atlikt lēmumu un vēl kādu laiku papētīt kandidāta personību, darba un dzīves gājumu.
– Pēc kādiem kritērijiem jūs vērtējat pieteiktos kandidātus?
– Apbalvojuma piešķiršanas kritēriji ir cilvēka nopelni Latvijas labā. Tie izvērstāk formulēti katra ordeņa statūtos, kas nostiprināti Valsts apbalvojumu likumā. Tāpēc vērtējam darba mūžu, biogrāfiju. Pieteikti tiek gan plaši pazīstami cilvēki, gan tādi, kuru devums saistīts tikai ar kādu atsevišķu nozari vai reģionu un nacionālā līmenī viņi nav pazīstami. Tad lūdzam viedokli arī pašvaldībā, nozares asociācijā vai pie nozares ministra.
Ir noteikta kārtība Viestura ordeņa piešķiršanai, bet Triju Zvaigžņu ordeņa vai Atzinības krusta piešķiršanā vadāmies pēc tradīcijām un statūtos noteiktajiem nopelniem. Saskaņā ar šīm tradīcijām pirmo šķiru piešķir tikai valstu pirmajām personām. Otrā šķira tiek piešķirta parlamenta priekšsēdētāja, Ministru prezidenta līmenī, kā arī ievērojamām ārvalstu amatpersonām. Vēstnieki saņem trešo šķiru, un šajā gadījumā tas attiecināms uz Andreju Pildegoviču un citiem vēstniekiem.
Reizēm pēc iepazīšanās ar visu informāciju Ordeņu kapitulam tomēr nav pilnas pārliecības, ka ieteiktā persona kvalificējas ordeņa līmenim, kaut arī cilvēka devums ir nozīmīgs. Tad tiek izskatīti arī dažādi citi atzinības veidi – valdības atzinības raksti, ministriju pateicības raksti. Arī Valsts prezidenta kanceleja pašlaik domā par pagodinājuma raksta ieviešanu, kas būtu alternatīva.
– Kas iesniedz pieteikumus – privātpersonas, darba kolektīvi, uzņēmumi, iestādes?
– Ir ļoti dažādi. Un tā ir labākā lieta, ka iesniedzējs savā iniciatīvā ir pilnīgi brīvs. Saņemam iesniegumus no darbiniekiem par kolēģi vai priekšnieku, no priekšniekiem par kādu darbinieku, kaimiņu vai nozares pārstāvju iesniegumus.
– Un kas izvirza ārvalstu diplomātus, jo vietējiem cilvēkiem viņi diez vai ir īpaši pazīstami?
– Visbiežāk to dara Ārlietu ministrija, kas vērtē Latvijas atbalstītājus starptautiskajā līmenī. Taču ir arī nozares, kas sadarbojas starptautiskajā līmenī. Piemēram, Latvijas Nacionālā bibliotēka lūgusi apbalvot ārvalstu ekspertus, kuri palīdzējuši veidot bibliotēkas saturu. Līdzīgi sadarbības piemēri bijuši arī medicīnā, muzeju nozarē, kur ārvalstu pārstāvji nesavtīgi ziedojuši savas zināšanas, laiku vai līdzekļus un mēs viņiem varam šādā veidā pateikties. Ir taču skaisti, ka esam guvuši panākumus starptautiskajā arēnā un varam šādā veidā pateikties saviem atbalstītājiem.
– Vai arī kaldināt ceļu uz panākumiem ar ordeņa palīdzību… Kā kapituls rīkotos, ja saņemtu iesniegumu piešķirt ordeni, piemēram, Krievijas vēstniekam ar pamatojumu, ka tas palīdzēs uzlabot attiecības un mazināt pretsankciju eksporta ierobežojumus?
– Avansā ordeņus parasti nepiešķir. Taču ir valstis, kuru vēstnieki ir apbalvoti par savu ieguldījumu pēc tam, kad mums ar tām izveidojušās veiksmīgas attiecības, tajā skaitā arī tirdzniecībā. Arī šajā piešķīrumā Triju Zvaigžņu ordeni saņems kādreizējie Vācijas, Dānijas vēstnieki.
– Agrāk izskanējuši pārmetumi, ka Latvijas augstākos apbalvojumus pārāk bieži saņem mazpazīstami ārvalstu politiķi. Bijis arī ierosinājums veidot atsevišķu ordeni tieši protokolārām vajadzībām. Kā vērtējat šādu iniciatīvu?
– Te ir jāskatās valstu prakse. Protokolārā kārtībā ordeņu piešķiršana notiek valsts vizītēs. Pirms tam abas puses saskaņo piešķiramo ordeņu šķiras. Katrā valstī ir savas tradīcijas un rangi, kādiem amatiem kādi ordeņi pienākas. Arī mūsu amatpersonas, kuras darbojas starptautiskajā arēnā, tiek apbalvotas un saņem citu valstu augstākos apbalvojumus. Ja mēs vēlamies līdzvērtīgi uzvesties šajā partnerībā, tad nevaram atbildot piešķirt šo valstu pārstāvjiem kādu alternatīvo ordeni.
– Šogad ordeņu saņēmēju vidū šķiet īpaši daudz kultūras nozares cilvēku – aktieri, mūziķi…
– Nav tā, ka Ordeņu kapituls būtu īpaši atlasījis tieši kultūras pārstāvjus. Tas saistīts ar pašu iesniedzēju iniciatīvu. Kultūras, sporta un izglītības cilvēki mūsu sabiedrībā tiek ļoti augstu novērtēti, par viņiem saņemam ļoti daudz pieteikumu. Ordeņu kapitula vārdā drīzāk varētu paust vēlmi, lai sabiedrība vairāk spētu novērtēt arī uzņēmējus, kuru devums ir ļoti nozīmīgs Latvijai. Viņi ir kā šīs zemes sāls, kas dod darbu daudzām ģimenēm un pat veselas apdzīvotas vietas atdzīvojas, pateicoties aktīvai ekonomiskai darbībai.
Kaut arī šajā reizē apbalvojamo sarakstā politiķu tikpat kā nav, es noteikti negribētu, lai veidojas priekšstats, ka cilvēkam politikā nav iespējams būt patriotiskam, veltīt savu darbu Latvijai un darīt to no sirds. Mums ir tādi piemēri, un cilvēki tikuši apbalvoti, vēl amatā esot. Protams, nenoliedzu, ka ir bijuši arī sabiedrībai īsti nesaprotami un pretrunīgi vērtēti Ordeņu kapitula lēmumi. Tomēr izslēgt politiķus no apbalvojamo cilvēku kategorijas nebūtu pareizi. Ja mēs gribam, lai nāk jauna, spēcīga politiķu paaudze, tad jārāda jauniešiem arī cildināmi politiķu piemēri.
– Mūsu lasītāji ciena visus aktierus – gan Artūru Skrastiņu un Andri Keišu, gan Normundu Laizānu, bet ir neizpratnē, kādēļ pirmie divi saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bet trešais – Atzinības krustu.
– Mums nekādā gadījumā nevajadzētu Atzinības krustu vērtēt zemāk par Triju Zvaigžņu ordeni, arī šķira viņiem visiem ir ceturtā. Taču katram ordenim ir atšķirīga devīze un motivācija, kādēļ tas tiek piešķirts. Runājot konkrēti par šo piešķīrumu – Skrastiņš un Keišs savos teātros ir premjeri, kuri iznes visu teātra repertuāra smagumu. Tas ir ļoti ērkšķains ceļš, kas saistīts ar lielu emocionālu izdegšanu. Un Triju Zvaigžņu ordeņa devīze ir “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Savukārt Atzinības krusta devīze ir “Godaprāta ļaudīm”. Laizāna gadījumā mēs patiešām varam runāt par profesionālu izcilību un godprātīgu, teātrim veltītu augstas raudzes aktiera darbu.
– Agrāk dzirdēti pārmetumi, ka Latvijas augstākie apbalvojumi tiek dalīti pārāk vieglu roku. Bijuši gadījumi, kad ievērojami cilvēki, protestējot pret tā brīža politisko situāciju valstī, atsakās no piešķirtā ordeņa. Kā pēc tā visa izskatās mūsu ordeņu prestižs? Vai tas ir pietiekami augsts?
– Es aicinātu paraudzīties vēsturiski – kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas esam nodzīvojuši vairāk nekā starpkaru periodā, bet skaitliskā ziņā neesam vēl pat tikuši līdz tam apjomam, kādā ordeņus piešķīra tolaik. Tādēļ pārmetums par pārāk aktīvu dalīšanu nav īsti pamatots.
Domāju, ka ordeņu prestižs mūsdienās nav nonivelēts un katru gadu par to no jauna pārliecinos. To, cik augstu šie apbalvojumi tiek vērtēti, mēs redzēsim 18. novembrī – ordeņu saņēmēju saviļņojums un emocijas svinīgajā ceremonijā ir patiesi aizkustinošs brīdis.
