Caur ērcēm uz zvaigznēm. PIEREDZES stāsts par slimošanu ar ērču encefalītu 2
Līdz pat pagājušajam gadam bailes no ērcēm neattiecās uz mani. Vīzdegunīgi klāstīju, ka laikam esmu negaršīga, tādēļ negantie kukaiņi neizvēlas mani par gastronomisko mērķi. Man patiesi reti kad gadījās atrast piesūkušos kukainīti. Bet pēdējā vasarā viss mainījās.
Es kļūstu garšīga
Visai bieži, pārbraucot no sēņu vai tēju lasīšanas, atrodu kādu ērci. Dažas paspēju nolasīt, kamēr šīs vēl meklē gardāko pleķīti, tomēr ne visas.
Ar šnabī mērcētu vates pikucīti braukāju kukainim apkārt pulksteņrādītāja virzienā. Šis paņēmiens allaž izdodas manai draudzenei, vienīgi ne tajā reizē, kad ērce par kopgaldu izvēlas viņas dzīvesbiedra vīrišķo lepnumu.
Arī man ne vienmēr veicas godam tikt galā. Dažus kukaiņus varmācīgi izrauju ar pinceti. Joprojām spītīgi uzskatu – ērces neattiecas uz mani!
Jūlijā pamanu sārtu, ovālu plankumu uz kājas, kas nemazinās pat pēc nedēļas. Ataust atmiņā – no tās vietas pirms kāda laika izcēlu ērci. Uzreiz atceros savulaik lasīto – prāvs apsārtums var liecināt par Laimas slimību. Asinsanalīze to apstiprina – ir borēlijas, ērces izraisīta Laimas borelioze. Esmu izmisumā! Ģimenes ārsts mierina – būs labi, jo ārstēties sākat laikus. Izraksta antibiotikas. Pēc pāris nedēļām uztraukums pāriet, arī analīzes ir labas.
Ērču uzlidojums gan ar to nebeidzas. Vienu atvedu pat no Lietuvas. Klīstam pa Dzūkijas mežiem, priecājamies par brango sēņu ražu, bet rezultātā – ne tikai sēņu mērce, bet arī ērce!
Oktobra vidū sasirgstu. Moka augsta temperatūra, lauž kaulus. Ārsts saka: esot vīruss. Parasti, vīrusa skarta, tikai kādu dienu mēdzu gulēt kā kritis bumbieris, bet šoreiz grādi nemazinās. Slimības gaita mani dara aizdomīgu.
Beidzot atveseļojos! Braši eju uz darbu. Kādu rītu kolēģe Selga vērīgi uzlūko mani un noteic – tev tādas slimas acis… Liecies mierā, esmu vesela!
Pēc divām nedēļām sajūtu ķermenī netīkamas trīsas. Izrādās, termometra stabiņš uzšāvies gandrīz līdz 39 grādiem. Nejēdzīgi sāp galva. Izsaku ārstam aizdomas, ka varbūt tās ir Laimas slimības sekas. Versija tiek nokauta saknē: esat taču izārstēta, tas ir vīruss. Tomēr manī maļas nemiers – kaut kas nav kārtībā…
“Izskatās pēc diviem viļņiem… Tieši tā notiek, ja ir ērču encefalīts,” noklausījusies manu bēdu stāstu, rezumē mūsu žurnāla redaktore Inta. Viņa ieteic, lai mudinu dakteri veikt izmeklējumu, kas noskaidro, vai asinīs ir šai kaitei raksturīgās antivielas.
Un analīzes tiešām liecina – varētu būt ērču encefalīts!… Lai diagnozi precizētu, jādodas uz Infektoloģijas centru.
Zīmulīšu ikdiena
Zīmulis, pildspalva un līdzīgi priekšmeti tiek zibināti gar seju, jau sākot ar uzņemšanas nodaļu. Sekojiet līdzi ar acīm… Nez ko dakteris šādi var saprast?! Jāveic arī citas manipulācijas – jāliek pie deguna rādītājpirksts, jāļauj valstīt galvu un kustināt plecus.
Lai konstatētu, vai patiešām esmu tikusi pie nelāgās kaites, nākšoties veikt lumbālo punkciju, tikai šādi iespējams noteikt precīzu diagnozi.
Dūriens mugurkaulā! Esmu par to dzirdējusi, tas ir šausmīgi! Desmitās nodaļas vadītāja Armanda Broduža rāmi smaida – cilvēku valodās šī izmeklējuma draudīgums allaž tiek pārspīlēts.
Mans iekšējais bailulis spārdās un brēc: negribu, būs briesmīgi, nodarīs pāri!
Pēc laika tieku aicināta uz procedūru telpu. Ieslidinu kabatā rožukroni. Guļu uz cietās kušetītes un ritmiski virpinu krellītes, čukstot Esi sveicināta, Marija.
Atnāk daktere Irina Ribakova un glāstoši uzliek plaukstu, nesteidzīgi izskaidro, kas notiks. Viņa ir kā tāds maigs eņģelis. Taču drīz vien sajūtu adatu. Sāku klusi pīkstēt. Ārste drošina – drīkst arī bļaut, vīriešiem ļaujot pat lamāties. Vēl pēc mirkļa aptveru – nesāp taču vairs! Viss noticis ātri. Viegla roka dakterei – paldies!
Pēc stundas ārste paziņo – diagnoze apstiprinājusies. Man ir ērču encefalīta meningiālā forma, tātad meningīts, smadzeņu apvalku iekaisums. Atļauts tikai gulēt. Kā, pat uz tualeti nedrīkst iet?! Tikai guļus! – māsiņa paceļ sniegbaltu pīli.
Ik dienu man liek intravenozās sistēmas, citādi tikai guļu un šķetinu dzīvi. Nedrīkstu ne lasīt, ne lūkoties internetā, jāierobežo arī runāšana pa telefonu. Smadzenēm, ko skāris nelāgais vīruss, jāatveseļojas pamazām.
Galvas vainu jūtu, pat pēc neliela sasprindzinājuma sāk spiest pieres daļā. Tā sagribas uzzināt, kas notiek iemīļotajos portālos! Slepšus telefonā ielodāju internetā. Burtiņi sīki, nedaudz miglojas acis… Atraujos vien tad, kad galva jau dun un dūc. Sāpes pāriet tikai pēc pāris stundām. Vairs nejokošu ar savu kaiti!
Rītos mani apciemo lieliski stingrā daktere Broduža. Veic jau minētās manipulācijas ar pildspalvu un dažādām ķermeņa daļām. Beigās norāda – turpinām gulēt! Nopūšos un klausu. Tomēr viena diena ataust ar zelta maliņu. Ārste bilst, ka drīkstu paēst sēdus un – galvenais! – tipināt uz tualeti. Jā, īstai laimei pietiek ar mazumiņu…
Ērču brīva
Atveseļošanās izrādās bezgala ilga. Slimnīcā pavadu divas nedēļas, mājās – vēl divreiz tik un vēl mazliet.
Pēc meningīta nedrīkst pārmērīgi darbināt maņas. Lai galva, acis, ausis, mute un ķermenis atpūšas, smadzenes atlabst. Lasīšana – liegta, arī datora un TV prieki. Ko gan lai sadara visu dienu? Tikai gulēt?!
Izrādās, ka nemaz nespēju to, ko kāroju. Slepus izlasīts žurnāla raksts atmaksājas ar ilgstoši sāpošiem acu dobumiem. Līdzīgi beidzas elektroniskā pasta pārskate. Lūkošanās televizorā uzdzen tādu kā nelabumu, reiboni.
Cenšos būt rāma. Mācos samierināties. Saudzēt sevi. Priecāties par mazumiņu.
Daktere atļāva skatīties grāmatas ar lielām bildēm, arī lēniņām pastaigāties ar siltu cepurīti galvā. Hmm, drusku jau atgādina silītes mazuļa iespējas…
Mežā valda neprātīgs baltums, naktī krietni snidzis. Eju nesteidzīgi, baudu. Pakošļāju skujiņu, piekļaujos bērza stumbram. Kad gan vēl man bijusi vaļa katru dienu staigāt dabā?!
Kolēģe Selga ieteic īpašu aromterapiju – palīdzēšot. Lina audekla maisiņos saberu augus un smaržoju. Raudene, lavanda, vībotne, pelašķis, kadiķa skujiņas… Tik vienkārši un tik tīkami.
Ik dienu masēju pirkstus ar sudžoka riņķīti, to kādā 36,6 °C eksperimentā rādīja jogas skolotāja Natālija Dubiņina. Nesteidzīgi vingroju rītos, apmīļoju katru pirkstiņu.
Piepeši aptveru – ir ļauts tik daudz! Mierīgi izgulēties, mieloties ar pašas gatavotām maltītēm, elpot pilnu krūti un sapņot. Tapt arvien veselākai.
SVARĪGI * Latvijā ērču encefalītu pārnēsā taigas ērces un suņu ērces. * Ērces īpaši aktīvas ir pavasarī, kad jāpaēd, lai varētu dēt oliņas. Otrs aktivitātes vilnis ir pirms ziemas guļas. Taču vienai no sugām lielākā aktivitāte ir vasarā. Tātad risks pastāv visu gada silto laiku. * Visaktīvākie šie kukaiņi ir no rīta un vakarā. |
Tas nav nekāds nieka kukainītis
Slimošanas laikā bija gana brīžu pārdomāt savu kaiti. Radās arī daudz jautājumu, ne vienu vien uzdeva draugi un paziņas. Devos ar tiem pie Latvijas Infektoloģijas centra galvenās ārstes Baibas Rozentāles.
Kāpēc vienam mūžīgi gadās pa ērcei, bet citam – gandrīz nekad?
– Tā patiesi ir, taču kāpēc – nav iespējams pasacīt. Līdzīgi ir ar odiem: vienu sadzeļ nenormāli, kamēr cits turpat blakus brīnās – man nekā.
Bet paļauties uz to, ka neviena ērce nekad nepiesūksies, gan nedrīkst. Turklāt arī mūžā vienīgā var būt inficēta.
Daudzi saka: pa mežiem nestaigāju, nav vajadzības vakcinēties. – Taču pieredze rāda ko citu. Piemēram, kāda kundze veselības stāvokļa dēļ vispār negāja laukā no mājas, taču saslima ar ērču encefalītu. Jaunieši bija atnesuši mājās zarus plaucēšanai. Tajos arī gadījās inficētā ērce.
Ērce gan koku galotnēs nedzīvo, augstāk par metru uzrāpties nevar. Taču kukainim ir termoreceptori, kas ļauj just, ka garām iet dzīvnieks vai cilvēks. To samanot, ērce krīt. Ja netrāpa, vēlreiz rāpjas augšā un atkal krīt, kamēr tiek pie sava barotāja.
Cita sieviete bija braukusi ar 1. maršruta autobusu. To bieži izmanto Pierīgas sēņotāji un ogotāji. Autobuss pilns, visi cieši cits pie cita. Turpat grozi ar sēnēm, kam glīti pārliktas papardes… Sieviete nonāca slimnīcā ar smagu encefalītu.
Kāds vīrietis saslima pēc rušināšanās siltumnīcā. Pavasarī bija mainīta zeme, acīmredzot tajā bija ērce.
Vai encefalītu var dabūt, noņemot ērci sunim?
– Ērču encefalītu – ne, biežāk Laimas slimību. Ja ērci saspiež un cilvēka ādā ir kāds pušumiņš. Caur veselu ādu inficēties nav iespējams.
Galvenais noteikums – jāvelk cimdi. Kailām rokām nedrīkst aiztikt nevienu ērci.
Vai no vienas ērces var sasirgt gan ar encefalītu, gan Laimas slimību?
– Jā, kukainis var pārnēsāt gan encefalīta vīrusu, gan borēlijas, kas ierosina Laimas slimību. Ir bijis, ka vienam cilvēkam vienlaikus diagnosticē abas šīs kaites.
Vai ērces kļūst inficētākas?
– Latvijā pēta gan ērces dabā, gan pacientiem noņemtās. Pērn Infektoloģijas centra virusoloģijas laboratorijā tika izmeklētas 3910 ērces, no tām inficētas izrādījās 354, tātad 8,7 procenti. Tas ir ievērojams pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.
Inficētās ērču mātītes nodod vīrusu pēcnācējiem, kas dzimst jau inficēti. Vīruss atrodas kukaiņa siekalu dziedzeros.
Kad ērce piesūcas, lai barotos ar asinīm, koduma brūcē ielaiž siekalas. Tās satur anestezējošu vielu, kas mazina sāpes, tādēļ piesūkšanos nejūt, bet vīruss upura asinīs nonāk.
Baktērijas, kas izraisa Laimas slimību (borēlijas), ir ērces zarnu traktā un izdalās tad, ja kukaini saspiež. Piesūkšanās vietā tiek bojāta āda un zemāda, un pa to tiek iekšā baktērijas, kas tālāk izplatās pa limfātisko sistēmu, asinīs nenonāk. Turpretī ērču encefalīta vīruss uzreiz nokļūst asinīs, tiek aiznests uz dažādiem audiem un tur vairojas.
Jo ērce ilgāk sūc asinis, jo lielāku daudzumu vīrusa var ievadīt.
Kāpēc ar ērču encefalītu sirgst tik dažādi – vieni slimo viegli, citi smagi un ilgi, pat kļūst invalīdi?
– Atkarīgs no tā, cik daudz ir bijis vīrusa, kādas ir cilvēka organisma individuālās reakcijas spējas, arī citiem faktoriem.
Ir trīs kaites formas. Visvieglākās gadījumā tikai paaugstinās temperatūra un pāris dienas ir gripai līdzīgs stāvoklis. Ja kukainis palicis nepamanīts, var pat neuzzināt, ka izslimojis ērču encefalītu. Laimīgs cilvēks!
Biežāka ir meningiālā forma, kad vīruss nokļūst smadzeņu apvalkos un izraisa iekaisumu. To var noteikt, izdarot lumbālpunkciju un meklējot muguras smadzeņu šķidrumā specifiskās antivielas pret ērču encefalīta vīrusu. Tās liecina par akūtu infekciju. Meningiālā forma var noritēt vidēji smagi vai smagi. Jebkurā gadījumā tā ir nopietna slimība.
Iekaisums var iet arī tālāk – gan uz galvas, gan muguras smadzenēm, izraisot tā dēvēto perēkļa formu, kad var būt izteikta organisma intoksikācija ar aptumšotu apziņu, atmiņas traucējumi, var noslīdēt lūpu kaktiņš vai mēle. Šī forma gan sastopama reti, ne vairāk par pieciem procentiem ērču encefalīta slimnieku.
Taču nav iespējams noteikt, kāda forma kuram attīstīsies un cik smagi slimība skars. Tāpēc vienīgā drošā aizsardzība ir vakcinācija. Antivielas veidojas arī tad, ja pārslimo šo kaiti, pat vieglā formā.
Ārste sacīja, ka esmu ieguvusi imunitāti nevis uz visu dzīvi, bet tikai uz trim gadiem.
– Agrāk patiesi uzskatīja, ka šī imunitāte ir uz mūžu. Taču nav veikti statistiski ticami imunoloģiski pētījumi, kas to pierādītu.
Tāpēc tiem, kuri slimojuši ar ērču encefalītu, pēc trīs gadiem jāveic asinsanalīze, lai noteiktu IgG antivielu līmeni asinīs. Ja tas zemāks par aizsarglīmeni – jāvakcinējas.
Cik ātri var parādīties pirmās slimības pazīmes?
– No brīža, kad ērce vīrusu ievadījusi, līdz pirmajām klīniskajām izpausmēm – vidēji divas trīs nedēļas. Īsākais laiks var būt pat viena diena, bet maksimālais – līdz 45 dienām.
Man slimība noritēja divos viļ ņos, analīzes veica tikai otrajā sa- slimšanas reizē. Ja diagnoze būtu zināma agrāk, ārstēšana atšķirtos?
– Tā nebūtu. Jo, konstatējot antivielu klātesamību asinīs, nevar zināt, vai sekos otrais vilnis, meningiālā forma. Divviļņu gaita ir tikai aptuveni 40 procentiem ērču encefalīta pacientu.
Pēc gripai līdzīgā drudža viļņa cilvēks sāk justies normāli un otrais vilnis var nenākt. Taču, ja pēc septiņām līdz desmit dienām atkal paaugstinās temperatūra, sākas stipras galvassāpes un slikta dūša, noteikti jāārstējas slimnīcā!
Citādi slimība var progresēt, attīstīties smadzeņu tūska.
Kādas sekas var palikt pēc ērču encefalīta pārslimošanas?
– Ja ir drudža vai meningiālā forma un cilvēks ir izārstēts, nekādu seku nav. Nav ietekmēta smadzeņu darbība, garīgās spējas.
Bērniem gan – var pasliktināties atmiņa, parādīties garīgās attīstības traucējumi. Paldies Dievam, bērni retāk slimo ar smagajām formām.
Vai visi drīkst potēties?
– Vakcinēties nedrīkst vien tie, kuriem ir nopietna alerģija pret kādu no vakcīnas komponentiem, bijis anafilaktiskais šoks, bezsamaņa. Piemēram, ja nepanes vistas olbaltumu. Jo vakcīnas vīrusu kultivē vistas embrijā, olā.
Vakcīna satur arī mazliet antibiotiku, lai nodrošinātu sterilitāti. Vēl ir tā sauktais adjuvants, ķīmiska viela, kas pastiprina un paildzina organisma imūno atbildi uz vakcīnu.
Nebūtu vēlams iet potēties tad, kad jūtas sasirdzis, saaukstējies.
Kad vislabāk sākt potēšanos?
– Ja vien iespējams – jau tagad. Pamat- vakcinācijas kurss ietver trīs potes. Pēc 1 vai 2 mēnešiem jāsaņem otra pote, bet trešā jāveic pēc 9–12 mēnešiem.
Ērču aktivitāte sākas, kad diennakts vidējā temperatūra ir virs plus pieciem grādiem. Tikai aprīlī vai maijā attopoties, ka vajadzētu vakcinēties, iespējams izmantot tā dēvēto ātro shēmu, iegūstot imunitāti jau apmēram mēneša laikā.
Revakcinēties jeb atkārtoti potēties nepieciešams pēc 3 vai 5 gadiem, atkarībā no vecuma. Pētījumos pierādīts, ka pieaugušajiem līdz 59 gadu vecumam tas jādara reizi 5 gados.
Ja gadījies nokavēt revakcināciju, jāveic asinsanalīze, lai noteiktu antivielu līmeni (tā maksā sešus latus). Konstatējot, ka antivielas ir gana spraigas, veic poti, kas kalpo kā revakcinācija. Ja antivielu nav pietiekami, šī pote būs pirmā no trīs vakcinācijas devām.
Homeopāti uzsver, ka ar homeopā-tiskajiem preparātiem var mazināt risku saslimt ar ērču encefalītu.
– Šie preparāti iedarbojas uz nespecifisko imunitāti. Ļauj paaugstināt imunoloģiski aktīvo šūnu aktivitāti, tomēr nedod garantiju, ka nesaslims. Tā varētu būt alternatīva tiem, kuri nedrīkst vakci nēties.
Dažs laucinieks saka – man ir bijis tik daudz ērču, ka jau esmu imūns. Vai tā ir?
– Jā, šādi var iegūt imunitāti, taču, lai to uzturētu, ar noteiktu intervālu atkal jādabū inficēta ērce revakcinācijai. Bet kā gan to iespējams garantēt?! Citādi var notikt tā, ka imunitāte beigusies, bet trāpās inficēta ērce, un cilvēks saslimst.
Atceros kādu kungu no laukiem, kurš visu mūžu domāja, ka ir imūns. Taču sasirga smagi, ar perēkļa formu, paralizēja vienu ķermeņa pusi. Viņš nemitējās atkārtot: ja es to būtu zinājis…
