“Sapņus piefiksēju bieži”. Saruna ar dzejnieci Alisi Mētru un dzejas kopa 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Alise Mētra ir mācījusies Literārajā akadēmijā pie Ronalda Brieža. Aktīvi raksta dzeju kopš 2017. gada un piedalās dažādās literārās grupās un pasākumos. Publicējusies izdevumos “Kultūrzīmes” un “Konteksts”, žurnālos “Jaunā Gaita”, “Domuzīme” un “I’mperfekt”, kā arī portālos “Satori” un “Punctum”. Līdzās darbam personāla atlases uzņēmumā viņa studē žurnālistiku un multimedijus Latvijas Universitātē, darbojoties arī kā rakstu autore Sociālo zinātņu fakultātes veidotajā žurnālā “Avantūra”.
“Man ir grūti un pat negribas sevi iedomāties dzīvojam citā valstī – ar katru gadu arvien ciešāk izjūtu savu nacionālo identitāti un saikni ar saviem senčiem.” Alise pie šādas atziņas nonākusi pagājušā gada rudenī, piedaloties teātra iestudējuma “Senču mantojums” radīšanā.
Viņas dzeja lasītājam sniedz iespēju paraudzīties uz šķietami ikdienišķo jaunā, poētiskā gaismā. Tekstiem raksturīgā iezīme – dziļi intīmas tēmas mijas ar baudāmu humoru.
Alise ir pabeigusi darbu pie sava pirmā dzejas krājuma, kas, cerams, šogad ieraudzīs dienas gaismu.
– Tevī iemiesojas trīs dažādas stihijas: ofisa darbiniece, dzejniece un žurnāliste. Kādus sapņus tu redzi?
A. Mētra: – Sapņus piefiksēju bieži, tas palīdz man saprast, kas notiek ar zemapziņu. Savādi, ka ik pa laikam redzu vietas, kur agrāk dzīvoju, bet nu tās izskatās pavisam citādi. Priekšnieci sapņos redzu biežāk nekā draudzenes – laikam, tik daudzus gadus strādājot vienā uzņēmumā un pavadot tik daudzas stundas kopā, tas nav nekāds brīnums. Kad sapnī rādās teātris, tur gandrīz vienmēr atskāršu, ka esmu ieradusies spēlēt lugu, kuras tekstu nezinu. Protams, zemapziņā arī visu laiku dzīvo mani vecāki, kuri jau aizgājuši. Par laimi, sapņos nekad ar viņiem nestrīdos un jūtos mierīga, no rīta pamostoties.
– Par ko tu gribētu uzrakstīt grāmatu, bet pagaidām vēl esi ceļā?
– Par attiecību skaistumu.
– Pastāsti par dzejas jēgu savā ikdienā. Kāpēc rakstīt?
– Droši vien tas vajadzīgs, lai izlauztos ārpus praktiskās ikdienas, un arī vārdos var dzesēt savu sāpi grūtākos periodos, kad jātiek galā, piemēram, ar pandēmijas izraisīto nedrošību un pārdzīvojumiem par karu Ukrainā. Reizēm gribas palaisties slinkumā, tas ir, ilgāku laiku nerakstīt neko. Labi, ka ir literārie draugi, kuri mani regulāri uzrauga. Kopumā šobrīd jūtu, ka arvien mazāk manī paliek brīvās telpas dzejai, jo pilnas slodzes darbs, studijas, spēlēšana teātrī un rūpes par sešgadnieku prasa daudz laika un enerģijas. Atzīšos, ka arī sociālie tīkli noēd potenciāli iespējamo laiku kāda jauna dzejoļa radīšanai. Ar to cīnos, kā jau daudzi.
– Tev ir radoša ģimene. Kā jūs papildināt viens otru?
– Manuprāt, harmonisku attiecību priekšnosacījums ir kopīgas intereses, un tās stāv pāri arī tām lietām, kuras otrā kaitina vai grūti pieņemt. Studējot būtībā vienu un to pašu dažādās universitātēs, ir sajūta, ka katrs no mums būs vienlaicīgi pabeidzis abas. “YouTube” kanālā publicētais video “Es skrienu ārā no monitoriem” būs visprecīzākā atbilde uz tavu jautājumu.
– Tev ir dzejnieku kompānija, kurai tu sevi pieskaiti un kā izpaužas šī draudzība/sadarbība/kopums?
– Kopš laika, kad pabeidzu Literāro akadēmiju, nu jau esmu trīs dzejnieku kompānijās: “Trīspadsmitais kurss”, “Dzejas rupors” un “Tekstūra”, kurā ir arī prozaiķi, un tieši šobrīd kopīgi strādājam pie ļoti interesanta un specifiska grāmatas projekta, kāds vēl Latvijā nav bijis. Gan jau drīz kāda informācija par to parādīsies. “Trīspadsmitais kurss” šobrīd vairs nav tik aktīvs kā iepriekšējos gados, bet ir ļoti liela nozīme visam tam, kas bijis, varētu teikt, ka tas mani ir veidojis un mudinājis turpināt pievērsties dzejai un arvien attīstīt savu radošo rokrakstu.
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrkritiķe: “Alises dzejā uzrunā ikdienas novērojums un it kā nepastarpināta attieksme pret ieraudzīto, kas veikli pāraug skaidrās, varbūt brīžiem sirreāli būvētās ainavās, neaizmirstot lasītājam apliecināt, ka vispār jau tas nav nekas pārdabisks un nereāls. Bet krāsa, faktūra, detaļas aizķer kā ritualizētā tekstā. Varbūt pasakā.”
“Kultūrzīmju” lasītājam ir iespēja ieskatīties Alises Mētras dzejas kopā “Cilvēki”.
I
redzēju kundzīti, kura uz grāmatnīcu bija atnākusi ar savu brūno padomju laika kladi, lai pārrakstītu apsveikuma pantiņus no grāmatām, un jaunais pārdevējs ap viņu riņķoja kā muša
II
redzēju vīrieti ar tādas pašas krāsas vējjaku kā mans zaļais aventurīna kulons, viņš sēdēja mitrajā zālē, barodams kanāla pīles, kuras izlikās nemanām, ka viņš ik pa brīdim noslauka asaras
II
redzēju bārdaini labākajos gados, kurš pie lielveikala kases tikko nopirktās šokolādes tāfelītes uzdāvināja aizmugurē stāvošajai pusaudzei, viņa aiz pārsteiguma aizmirsa vārdu “paldies”
IV
redzēju pāri pie teātra ieejas, viņi bija atnākuši pārdot savas biļetes, sievietei bija auksti, bet vīrietim bija kauns
V
redzēju mazliet salīkušu vīrieti, kurš, uz spieķa atbalstīdamies, klemperēja pa slideno ietvi un otrā rokā turēja caurspīdīgu maisiņu ar caurspīdīgām prjaņiku pakām
VI
redzēju vīrieti, kurš plaukstā bija sagatavojis naudu ielu muzikantei un paslēpās telefonā, lai sagaidītu brīvu apkārtni savam atbalsta žestam
VII
redzēju sievieti, kura pie autoostas kases pārsteigtajai operatorei vēl un vēlreiz atkārtoja “vienalga uz kurieni”
***
pasūtīju miesaskrāsas balonus man atveda rozā kā tikko dzimušus sivēnus pārlaidu visus pāri balkona margai bezvējš tos piezemēja divi suņi tos aprēja trešais pieskrējušais izrādījās klusais plosītājs kāri trieca zobus tikai blīkšķu sekundēs pieverot acis tās ir tikai sekundes tagad kas pirms tam bija stunda un piecpadsmit minūtes pāri visai pilsētai pāri diviem tiltiem pāri trīspadsmit luksoforiem un vēl pirms tam kundze ar raganveidīgiem nagiem apsēja tiem fiksējošās lentas un izsniedza iesvīdušam kurjeram
putnos
cilvēki starp putniem tūbaini vai kaili ūdens krastos jumtistabu logos cilvēki caur žalūziju spraugām lielizmēra kreklos blāvās kleitās baložkrāsas svīteros ar grāmatām virs siltiem klēpjiem drupačgaldiem vannās puspilnās ar pilnsejām caur pikseļiem dokumentēti vai slēpti miesās tumsās šallēs metro biezokņos zem parkiem cilvēki caur diennakts rāmjiem klonēdamies putnos logos putnos spuldzēs putnos grā- grā- grāmatās
