– Kādēļ pieņēmāt lēmumu aizbraukt no Latvijas? 10
– Kādreiz strādāju par traktoristu un šoferi, bet kurš tad tevi 50 gados vairs ņems! Pēdējos gados biju uz vilciena par pavadoni, nekur citur jau nevarēja tikt iekšā. Man vecākā māsa dzīvoja Anglijā, vienu rītu viņa man piezvanīja, es uzreiz tajā dienā izstājos no darba un nākamajā rītā jau braucu autobusā uz Angliju. Man vajadzēja piecas minūtes, lai pieņemtu lēmumu, gribēju aizbraukt un paskatīties pasauli, un tā arī paliku, iepatikās man šeit! Kad ierados, mani te sagaidīja, un tajā pašā naktī aizgāju uz darbu un jau strādāju! Sākumā bijām 12 cilvēki trīsistabu mājā, bet neko, dzīvojām. Tajā laikā ļoti trūka darbaspēka. Vienīgais, angļiem nepatika, ka esam pieraduši strādāt ātri un labi. Angļi to darīja pavisam lēnām. Pati līnija gāja ļoti lēni, un tad, kad mūsējie parādījās, tad sāka iet arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk, un tie vietējie angļi, tiem tas šausmīgi nepatika! Bet mēs esam pieraduši, ja tu atnāc uz darbu, tad ir jāstrādā!
Angļu valodu nepratu, taču to īpaši nevajadzēja, tik ej un strādā. Lielākoties fabrikā bija krievi, latvieši, poļi un lietuvieši, kādi angļi un indieši arī mētājās pa vidu. Kaut kā jau sarunājāmies, ja kas, pasauca kādu, kas saprot.
– Kā ar draugiem, radiem Latvijā?
– Mani draugi lielākoties jau kapos. Nodzērušies un visādi… Man ir trīs mazmeitas, jaunākajai 6 gadi, vecākajai 26, bet viņa ir Londonā, un vidējai 24, arī viņa Londonā. Sanāk, ka visi radinieki man ir Anglijā, izņemot meitu ar vīru un mazo mazmeitu. Mēs parvilkām viens otru, no sākuma vecākā māsa bija, tad atbrauca arī jaunākā māsa, pēc tam visi pārējie.
Man aizbraukt no Latvijas nebija grūti, pēc sievas nāves 30 gadus biju viens. Iesāku dzīvot viens un man iepatikās! Visu māku, meitu uzaudzināju. Varu torti izcept, varu pīrādziņus.
– Sanāk baudīt vecumdienas?
– Nu, 50 gadus esmu nostrādājis, kādreiz jāatpūšas arī! Garlaicīgi man nav, aizbraucu kaut kur, mašīna man ir, paceļoju. Meita pie manis atbrauca ar mazmeitu ciemos, izbraukājām visu. Esmu vairāk aizņemts pensijā, nekā tad, kad strādāju, tagad brīvā laika ir mazāk.
Ir man draugi, palasu kādu grāmatu, ziņas paskatos, internets ir, televīzija, viss kas!
– Vai uz Latviju atpakaļ nevelk?
– Es pa šitiem divpadsmit gadiem Latvijā biju tik vienreiz. Šogad es vēl gribu tur aizbraukt, bet pēc tam nezinu, laikam vairāk nebraukšu. Man nepatīk tā atmosfēra, cilvēki… šeit vismaz smaida, iet pa ielu un smaida. Ko tur runāt par patriotismu, ja mūsu valsts izturētos pret mums kā pret cilvēkiem jāizturas, tad, jā, varbūt, bet šitā nē. Kaut esam iebraucēji, Anglijā valsts pret mums labāk izturas, nekā Latvijā valsts pret saviem pamatiedzīvotājiem.
