Latviešu seniori Britānijā: darba elle, pensiju paradīze, dakteri un danči (Turpinājums) 10
Bieži ir dzirdēti stāsti par bagātajiem britu pensionāriem, kuri vecumdienās bauda dzīvi un apceļo pasauli. Personīgo jahtu gan var atļauties tikai nedaudzi, taču valsts uzskata par savu pienākumu parūpēties, lai pilnīgi visiem bijušajiem nodokļu maksātājiem vecumdienās nebūtu jāuztraucas par dzīvesvietu, veselības aprūpi, iespējām apciemot savus tuvos cilvēkus un daudzām citām lietām.
MIRDZA KOSĪTE ir pensionāre, kura, pateicoties savam stāstam par pensionāra dzīvi Lielbritānijā ziņu raidījumā “Panorāma”, kļuva pazīstama visā Latvijā burtiski vienā vakarā. Viņas stāstītais tika pārspriests teju katrā mājā un darbavietā, atsauksmes svārstījās, sākot no šaubām un neticības, beidzot ar nopietnu interesi par to, kā šādu pensijas pabalstu iegūt. Lai nu kā, viss ir absolūti likumīgi, Mirdzas kundze tiešām šobrīd no Lielbritānijas valdības saņem tā saucamo pensijas pabalstu, dzīvo valsts piešķirtā divistabu dzīvoklī, par kuru jāveic tikai komunālie maksājumi, izmanto valsts nodrošināto bezmaksas veselības aprūpi, bezmaksas zāles, bezmaksas transportu un citus labumus, ko britu valdība uzskata par nepieciešamu, lai atvieglotu pensionāru dzīvi. Kad Mirdza Kosīte ieradās Lielbritānijā, viņa jau bija pensionāre ar 40 gadu darba stāžu, kas pavadīti Salacgrīvas konservu rūpnīcas direktores vietnieces krēslā, bija paspējusi izaudzināt trīs dēlus un cerēja audzināt četrus mazbērnus. Tagad Mirdzas kundzei ir 77.
– Vai pirms 10 gadiem jau bija doma braukt uz Angliju strādāt?
– Jā, bet nebija pārliecības, ka varētu palikt, – kas tad mani, pensionāri, ņems – 67 gadi, un vēl valodu nezin! Toreiz nebija angļu valodas, un arī tagad nav. Vienā darbavietā nepaņēma, jo valodu nezināju, Madariņu, māsasmeitu, paņēma, jo viņa no skolas laikiem valodu zināja. Meklēju tālāk, taču šeit ir tāda sistēma, ka ir uzņēmuma cilvēki, un ir aģentūras cilvēki. No darbā iekārtošanas aģentūras katru dienu ņem tik, cik viņiem uzņēmumā pietrūkst un cik liels pasūtījums jāpilda. Tā vienu, divas dienas nedēļā ar mokām dabūju darbu iztikšanai.
– Kur dzīvojāt?
– Visi bijām kopā – mana māsa, māsas meita, māsas dēls un es. Četri cilvēki vienā mazā istabiņā! Sākumā gulējām uz grīdas, tad nopirkām divstāvīgo dzelzs gultu, apakšā bija divvietīga, augšā vienvietīga. Dabūju krietni paskraidīt, lai varētu kaut nedaudz nopelnīt. Piemēram, vienā darbavietā pārtrauca viena līnija strādāt, jo krāsns izgāja no ierindas. Tur cepa tādas pankūkas, lielākas, mazākas. Atlaida nesen atnākušos. Nu labi, kad salabos, tad ņems tevi atpakaļ! Bet nu jāmeklē jau darbs tāpat. Pieņēma mani citā vietā, tur ir darbs, nav darba. Kā nav darba, tā skrien uz to pirmo atpakaļ. Viņi saka – nu mēs tev varam trīs dienas iedot darbu. Es – ļoti labi, tas taču ir daudz! Ja tev nekā nav, tad pat trīs dienas ir labi! Reiz bija traki, četros rītā sākas darbs, bet jau trijos jāstāv rindā…
– Stāvēt rindā pēc darba?!!
– Tā kādreiz bija, nu jau vairs nav. Tur tāda verdziska sistēma, četros no rīta sākas maiņa, taču jau pulksten trijos sāk gaidīt, bet tu nezini, būs darbs vai nebūs. Nu ko, mani no rindas izvelk un nosaka: stāvi pie sienas. Labi, stāvu pie sienas. Paņem tik cilvēku, cik vajag, es biju stāvējusi priekšā, mani arī varēja paņemt, bet tā kā esmu izvilkta no rindas un nolikta pie sienas, tad netieku tajā darbā. Un prasu – bet rīt varu atnākt? Nu labi, apžēlojas par mani, varot nākt. Atnāku, bet nākošajā dienā ir cits atlasītājs! Ahā, Mirdza! Un ārā. Bet tajā dienā vajadzēja daudz darbinieku, un tomēr tiku pastrādāt.
Citreiz atkal viens meistars, melnais, sāka ar mani kasīties, nezinu, ko es viņam izdarīju. Tas meistars saka man – ej uz mājām. Es vēl strādāju, bet viņš — go home (ej mājās – tulk. no angļu val.) Nu, neko darīt, eju. Tikko iznāku ārā no ceha, man Andrea, priekšnieks, jautā – kāpēc eju prom? Nu, teica, ka man nav šodien darba. Andrea saka, nu labi, piecos uz picu esi ar mieru iet? Man stundu jāgaida, bet nosēžu to stundu. Aizeju uz picu, jau saģērbjos, jo zinu, kas un kā, vairākas reizes esmu strādājusi. Piecas minūtes nepaiet, Andrea man – ej strādāt uz ceturto līniju. Labi, eju atpakaļ uz savu ceturto līniju. Tikko esmu atradusi vietu, kur varu strādāt, tā klāt melnais – go home! Izeju ārā, Andrea klāt – kas notiek? Es saku, nu mani nelaiž strādāt! Un tad gan viņš izsauca meistaru ārā, abi divi kādu laiku rokas cilāja. Un tad meistars beidzot lika mani mierā.
