Caur ciešanām uz zvaigznēm. Ž. M. G. Leklezio “Stāsts par pēdām un citas fantāzijas” 0
“Viņš ir atgriezies no ceļojumiem, viņš vairs nebrauks uz otru pasaules malu. Dzīve ir mainīga kā mākoņi, kas slīd (..) pāri, kā jūra, kas dara savu smilšu pulksteņa darbu,” tā par vienu no savas prozas varoņiem “Stāstā par pēdām” raksta atzītais franču rakstnieks Žans Marī Gistavs Leklezio. Tas, protams, ir stāsts par mīlestību kā jau visa laba proza, turklāt tik patiess un melodramatisku detaļu pilns stāsts, ka visdrīzāk atbilst daudziem pazīstamajām izjūtām.
Leklezio daiļrades motīvu kopums nu jau dēvējams par klasisku, un 2008. gadā tas panācis Nobela prēmijas piešķīrumu: laiks, mainīgā pasaule, pārcelšanās, jūra, debesis u. tml. Turklāt Leklezio rakstniecību daudzi dala divos posmos – krājums “Stāsts par pēdām un citas fantāzijas”, sarakstīts un izdots pēc Nobela prēmijas, atspoguļo autora interešu kopu, kas veidojusies kopš 20. gs. 70. gadiem. Te Leklezio fokusējas galvenokārt uz migrācijas un padzītā indivīda problēmām. Kā īpašs darbības mods ir izvēlēta bērnība – gan indivīds, kas iepazīst pasauli, mainoties pats, gan civilizācijas, tikumu un nežēlības “bērnība”, kas spēj mainīt pasauli līdz nepazīšanai. Leklezio varoņi visdrīzāk tiecas pēc zvaigznēm, taču arvien pretī tiem stāv izaicinājumu pilna realitāte.
Ja spriest pēc apgāda “Mansards” nule izdotā Leklezio prozas krājuma “Stāsts par pēdām un citas fantāzijas” (no franču valodas tulkojusi Vineta Berga), tad rakstnieka varoņi kādu dienu noteikti apstājas un vairs nedodas klejojumos vai ceļojumos, jo stāsts kā dzīve kādreiz beidzas un ne tikai ar nāvi vien. Visbiežāk pilnīgi otrādi – Leklezio stāstu varoņu dzīve beidzas ar dzīvi, varbūt ar rutīnu, garlaicīgi un mēreni. Tā pilsoņu karā cietušās meitenes, it kā rakstnieka gribas pēkšņi atpestītas, ierauga mieru, izvarotie un asiņainie mirušo ķermeņi vienkārši tiek novākti no ielām kā slimas dekorācijas, par kuru eksistenci mēs ļoti daudz parasti uzzinām no medijiem (stāsts “Jamas koks”). Arī mīļotie stāstā “Barsa vai Barsaks” beidzot satiekas – emigrants un viņa meitene no kāda neeiropeiska kontinenta, jo grūti izprotama nabadzība dzina tos šķirties un izjust pārcilvēcīgas mokas, nāves tuvumu un absurdu. Pie zināma miera nonāk varoņi arī citos spilgtos krājuma stāstos (atzīmēšu literāri spilgtākos pēc titulstāsta) – “Jo” dīvainā puiša neviennozīmīgā mīla pret pasauli un mazām meitenītēm ir kā nosacīta, sašaurināta aizspogulija stāsta “Slepenā mīlestība” radītai plašajai ainai, kur Rietumu rakstnieces teksts par rupjo realitāti un nabadzību, būtībā ciešanu pasaka par sievieti, liek ieklausīties un palikt dīvainā veidā noburtam.
Saprast Nobela prēmijas laureātu – vai tam vispār ir jēga? Un tomēr – kas ir Leklezio spēks? Krājuma spilgtākais darbs “Stāsts par pēdām” nav tikai par pēdām, lai gan tās, piemēram, ir sekundāra atslēga taktilām izjūtām, ko spēj sniegt Leklezio proza (un ko izdevējs acīmredzot centies akcentēt ar grāmatas vāka lakojuma vietām). Ar pēdām mēs tiekam uzrunāti tieši un saprotami, reizē smalki – kas gan var būt delikātāks un nepieciešamāks par pēdām? – un poētiski kā dzejā, kas tiecas pēc palikšanas klasikas klāstā. Citā stāstā Leklezio centies operēt ar koka un hiēnas tēliem, piešķirot tiem maģiska reālisma aprises; kā šautene lugā nostrādā arī dzīves dvašu zaudējusi vista u. tml. Tomēr pēc pēdu stāsta viss pārējais viegli nobāl, saprast Leklezio var, bet drīzāk kā cilvēku, kas līdzpārdzīvo pasaules nevainīgajiem karu un nabadzības, neiecietības un cietsirdības upuriem. Brīžiem viņš kļūst tik pļāpīgs un pašpaļāvīgs, ka neviļus jāsāk domāt, vai latviešu valodā bija iespējams pārcelt visas iespējamās nozīmju nianses. Gadās, ka autora balss ir par skaļu. Rakstnieks spēj lieliski apburt ar šķietami neapburošo – ar ciešanām. Un tikpat aši rakstnieks šo burvību spēj arī lasītājā nomākt ar naturālām detaļām, kas parādās it kā mehāniski, it kā tāpēc, ka vajadzēja atgriezt lasītāju no miega, ko sniedz meditatīvā prozas valoda un tomēr strauji ritošie notikumi tajā. Ja domāt par Leklezio konvertējamību latviešu literatūrā, tad erudītajam lasītājam viņš brīžiem atgādinās Jāņa Einfelda sociālpolitiskās literāta ambīcijas, piemēram, romānā “Rīga”.
Vairāk nekā 30 grāmatu autors, par vienu no labākajiem franču autoriem atzītais Leklezio ir balss, kurā ieklausās un kas patiešām ir tiesīga runāt par mūsdienu problēmām, piešķirot tām poētiskas aprises prozā. Majakovskis mūžībai it kā jautāja: “Ja debesīs tiek iedegtas zvaigznes, tātad kādam tas ir vajadzīgs?” Leklezio no mūžības dzīlēm atbild vienkārši: “Domājiet par tiem, kurus jūs neredzat, sameklējiet viņus, lai pastāstītu, ka debesīs spīd zvaigznes.” Un, ja arī daži Leklezio stāsti ir stipri pašpietiekami, tomēr paliek sajūta, ka rakstnieks savu lasītāju un plašo pasauli nelabojami mīl.
