Čārlza Bukovska dzejas laboratorija. Recenzija par dzejas izlasi “Kodiens” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar amerikāņu dzejnieka un rakstnieka Čārlza Bukovska dzejas izlasi “Kodiens”, kuru sakārtojis un atdzejojis Jānis Elsbergs, apgāds “Neputns” latviešu dzejas gardēžiem piedāvā jaunu atdzejas sēriju.
Sākotnēji plānotais izdevuma noformējums ieintriģēja un tika gaidīts ar interesi, jo aizkulisēs jau tika nodēvēts par “brezenta” sēriju (pēc analoģijas ar lasītāju mīļi nodēvētajām pasaules dzejas pērļu “samta” grāmatiņām), taču tehnoloģiskās iespējas apgādam diemžēl neļāva realizēt sākotnējo ieceri.
Izdevuma noformējums, protams, nebūt nav primārs, lai iepazītu un izvērtētu tekstus.
Šajā gadījumā – apgāda pieteiktos citu valstu modernistu un laikmetīgās dzejas autoru darbus. Nenoliedzami, “Neputns” atkal ir uzstādījis sev augstu latiņu, un kontrkultūras reprezenta Čārlza Bukovska (kā šīs sērijas reprezentanta) izvēle noteikti ir sevi attaisnojusi.
Runājot par šo grāmatu, jāsaskaras ar vairākiem “pirmoreiz”. Tātad: tiek aizsākta jauna atdzejas sērija, kā arī pirmoreiz latviski vienos vākos ievākota, lai arī izlases veidā, Čārlza Bukovska dzeja.
Savu šī autora izgaismojumu un redzējumu latviešu lasītājiem piedāvā Jānis Elsbergs, kurš priekšvārdā atraktīvi teic, ka: “[..] par visu labo, kas ir šai grāmatā, pateiksimies Čārlzam Bukovskim, bet visi trūkumi un nepilnības ir tikai uz sastādītāja un atdzejotāja sirdsapziņas” (15. lpp.), vienlaikus norādot (kā arī tas tekstos redzams) par mākslinieciski nevienmērīgiem tekstiem.
Bet klasiķim piedodams ir viss, un tieši šāds autora daiļrades izgaismojums ir pat noderīgs, lai iepazītu dzejnieka daiļrades laboratoriju. Jānim Elsbergam, starp citu, šis ir pirmais – no vāka līdz vākam – atdzejas krājums, gluži vai debija (kā atdzejotājs pats norādīja privātā sarakstē recenzijas autorei) profesionālam atdzejotājam.
Mazliet mieles ir tikai par to, ka šie teksti nav vienkopus izdoti agrāk, jo dzejoļi atdzejoti jau 2005. gadā pēc izdevniecības “AGB” pasūtījuma.
Taču, kā jau nereti tas notiek, ne vienmēr labas ieceres uzreiz īstenojas. Pagājuši piecpadsmit gadi, bet par to, ka šis krājums, iespējams, ir sagaidījis savu īsto brīdi, liecina fakts, ka Jāņa Elsberga veikums ir pamanīts un jau iekļuvis Dzejas dienu balvas nominantu vidū.
Čārlza Bukovska (1920–1994) dzeja ir skaudra un asredzīga sava laikmeta liecība, tverta no dzīves pabērnu (alkoholiķu un citu nelaimīgo, depresīvo ļaužu) skatpunkta. Nesaudzīgi un tieši, lietas saucot bez aplinkiem īstajos vārdos, raupju, vienkāršu, pat rupju izteiksmi.
Tie ir aculiecinieka fiksējumi, kā norāda atdzejotājs un nolasāms arī tekstos, – lielākoties “autobiogrāfisku motīvu caurvīti” mirkļu tvērumi, protams, apaudzēti ar mākslinieciskiem papildelementiem.
Atdzejotājs uzsver, ka: “Mēs jūtam, ka autors zina, par ko viņš raksta, ka visu, arī visdrausmīgāko, viņš pats uz savas ādas ir izbaudījis līdz visasiņainākajām mielēm. Man šķiet, ka autora nostāja ir tā, kas fascinē daudzus lasītājus [..]” (11. lpp.) Jā, autors ir patiess, tas uzrunā, un nereti uzrunā skarba, neglaimojoša, antipoētiska izteiksme.
Taču vienlaikus var sajust autora eksistenciālu izjūtu apvītu ziņu mums visiem – galvenais ir dzīvot dzīvu dzīvi, un, vienalga, kāds mēs katrs arī būtu, mums ir tiesības būt pilnvērtīgai sabiedrības daļai, mums ir tiesības uz dzīvi (“es nejutos vientuļš. / nekritu sevis žēlošanā. vienkārši biju gadījies / dzīvē, kurai / nespēju atrast / jēgu. // tolaik es biju / tūkstošgadīgs / jauneklis. // bet tagad, vecis, gaidu / savu piedzimšanu.” (42.–43. lpp.))
Šobrīd arī latviešu dzejā ir vērojama Bukovska daiļradei līdzīga tendence, proti, savu izjūtu, vērojumu tiešs fiksējums, un katra lasītāja paša ziņā ir atrast savu dzejnieku, savas pasaules izjūtu, emociju, laikmeta visprecīzāko, tostarp arī vienkāršrunas piesātinātu, nesaudzīgu dzeju.
Dzejas dienu noskaņās piedienas noapaļot rakstu par atdzejas krājumu “Kodiens” ar ļoti vecu un mūžam neatbildamu jautājumu – “kas ir dzeja?”.
Proti – ar Čārlza Bukovska piedāvāto refleksiju par tēmu: “kas ir dzeja? To neviens nezina. Tā mainās. Tā ir / pati par sevi kā gliemis, kas lien augšā gar mājas / sienu. ai, nu tas lielais, mīkstais radījums, kas / paliek par lipīgu pļuru, kad tam uzkāpj / virsū. vai es esmu gliemis? laikam gan [..]” (64. lpp.)
