Navaļnijs drupina Putina mūri. Krievijas vēstures pazinēji norāda uz kādu interesantu sakritību 39
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijā pēc opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija atgriešanās dzimtenē un tūlītējās apcietināšanas sākušās vērienīgas protesta akcijas, kuru dalībnieki vēršas pret Kremļa saimnieka Vladimira Putina varu un pieprasa atbrīvot Navaļniju.
Līdz varas maiņai Krievijā vēl nāksies kādu laiku pagaidīt, bet Navaļnija iedvesmotā kustība jau tagad sagādā galvassāpes Putinam un viņa komandai.
Pirms vairāk nekā gadsimta, 1917. gada aprīlī, boļševiku vadonis Vladimirs Ļeņins no trimdas Šveicē ar vilcienu atgriezās dzimtenē un ieradās Krievijas impērijas galvaspilsētā Petrogradā, kur bija nobriedusi revolucionārā situācija. Pēc septiņiem mēnešiem viņš kļuva par lielvalsts līderi, jo Ļeņina atbalstītājiem izdevās pārņemt varu valstī.
Aleksejs Navaļnijs, tagadējais Krievijas opozīcijas līderis, nav tāds fanātiķis kā “sarkanā terora” ieviesējs Ļeņins, taču arī Navaļnijs ir apņēmības pilns izmantot tautas neapmierinātību, lai nomainītu Krievijā valdošo režīmu, ko uzskata par sapuvušu līdz pašiem pamatiem.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins un viņa līdzgaitnieki labi apzinās risku, ko radītu tautas protestu pastiprināšanās, tādēļ Kremlim lojālās spēka struktūras ir gatavas nesaudzīgi izrēķināties gan ar Navaļniju, gan ar protestētājiem.
Krievijas vēstures pazinēji norāda vēl uz kādu sakritību no jaunāko laiku vēstures. “Cik gadu bija večukam Borisam Jeļcinam, kad viņš paziņoja: “Esmu piekusis, es aizeju”? 68 gadi un desmit mēneši. Kāds šobrīd ir “jaunā un enerģiskā” Vladimira Putina vecums? 68 gadi un četri mēneši,” raksta krievu žurnālists Iļja Kļišins, dodot mājienu, ka arī Putinam drīzumā būs pienācis laiks atvadīties no prezidenta amata, ko viņš pirms vairāk nekā 20 gadiem saņēma mantojumā no Jeļcina.
Vairākums tikai noskatās
Janvāra vidū Navaļnijs ar sievu Jūliju atgriezās dzimtenē no Vācijas, kur ilgstoši ārstējās pēc saindēšanas ar bīstamu indi. Krievijā viņš nekavējoties tika apcietināts, bet Navaļnija atbalstītāji izgāja ielās, lai pieprasītu viņa atbrīvošanu.
“Navaļnijs sevi ir pieteicis kā apņēmīgs un drosmīgs politiķis, kurš kļuvis par vienu no Krievijas politikas smagsvariem. Domāju, ka viņš kļūs par Krievijas līderi, bet ne šogad. Drīzāk ap 2024. gadu, kad beigsies Putina pilnvaru termiņš un būtu jānotiek prezidenta vēlēšanām,” prognozē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.
Tomēr viņš nedomā, ka tagadējās protesta akcijas ir veltīgas, jo dažkārt pārmaiņas notiek ļoti strauji. “Krievijas vēsturē jau ir bijis tā, ka sabiedrība saceļas pret esošo varu un panāk tās nomaiņu: tā notika gan XX gadsimta sākumā, gan beigās.” Savukārt no nesenās vēstures visiem labā atmiņā ir notikumi Ukrainā, kur Maidana dalībnieki patrieca no amata prezidentu Viktoru Janukoviču.
Maidans un citas “krāsainās revolūcijas” tik ļoti pārbiedēja Kremli, ka Putina režīms ir gatavs darīt visu iespējamo, lai nepieļautu šāda scenārija atkārtošanos Krievijā.
Pēdējās pāris nedēļas nogalēs daudzās Krievijas pilsētās ir vērojamas ainas, kas jau pusgadu ir kļuvušas par ierastu skatu mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā: tūkstošiem cilvēku iziet ielās, lai miermīlīgi protestētu pret valdošo varu, bet specvienības ar spēku izdzenā mītiņus un aiztur to dalībniekus. 31. janvārī protesta akcijās Krievijā aizturēti vairāk nekā 5000 cilvēku, nedēļu iepriekš aizturēja ap 4000.
Opozīcijas rīkotajos mītiņos piedalījušies simtiem tūkstošu cilvēku, bet tā ir samērā neliela daļa no Krievijas iedzīvotāju skaita (144 miljoni). Uz to tad arī paļaujas Kremlis: ka sabiedrības vairākums nepievienosies šīm protesta akcijām, protestētāji kādu brīdi padumposies, tad nomierināsies un viss atkal būs pa vecam.
“Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Baidos, ka Krievijā arī šoreiz daļa tautas izies ielās, bet vairākums paliks malā un neiesaistīsies. Kamēr cilvēkiem nav tukšs ledusskapis, kā tas bija PSRS agonijas laikā, viņiem pietrūkst motivācijas vērsties pret valdošās varas patvaļu,” spriež vēsturnieks, Saeimas deputāts Edvīns Šnore.
Pret zagļiem un blēžiem
Četrdesmit četrus gadus vecais Navaļnijs gan ir apņēmības pilns turpināt cīņu līdz uzvarai. “Es nenožēloju, ka atgriezos Krievijā. Citādi nemaz nevarēju rīkoties, un to es saku bez patosa, upurēšanās vai fatālisma. Tas bija absolūti racionāls lēmums. Es atsakos samierināties ar patvaļu, ko īsteno manas valsts varasiestādes. Es atsakos klusēt, klausoties Putina un viņa korumpēto draugu melus,” no apcietinājuma saviem atbalstītājiem raksta Navaļnijs.
Viņš jau vairāk nekā desmit gadus turpina cīņu pret Putinu un viņa rokaspuišiem no Kremlim paklausīgās partijas “Vienotā Krievija”, ko Navaļnijs iesaucis par “zagļu un blēžu” partiju.
Navaļnija dibinātais Korupcijas apkarošanas fonds (FBK) regulāri publicē ziņas par miljardiem rubļu un dolāru, ko piesavinājušās Krievijas amatpersonas. Protams, tas izraisīja aktīvu pretdarbību no Putina sabiedroto puses: FBK ir pasludināts par “ārvalstu aģentu”, organizācijas birojos bieži notiek kratīšanas, bet pats Navaļnijs ik pa laikam tiek apcietināts un pāris nedēļas paturēts aiz restēm.
2014. gadā viņam piesprieda trīsarpus gadu cietumsodu, bet tas bija nosacīts sods un Navaļnijs varēja palikt brīvībā. Kremļa samērā maigā izturēšanās pret Navaļniju radījusi augsni sazvērestības teorijām, ka viņam ir kāda nerakstīta vienošanās ar Putinu.
Piemēram, kad Krievijas bagātākais cilvēks Mihails Hodorkovskis nostājās pret Putinu, viņu nekavējoties iespundēja uz desmit gadiem Sibīrijas kolonijā.
Vēl bēdīgāks liktenis piemeklēja Krievijas opozīcijas politiķi Borisu Ņemcovu, kurš tika nošauts Maskavas centrā 2015. gada februārī.
Putina pils
Pagājušā gada augustā tuvu nāvei bija arī Navaļnijs, kurš tika saindēts ar “Novičok” indi, bet ārstiem izdevās glābt viņa dzīvību. Navaļnijs vēsta, ka viņa likvidēšanai bija izveidota īpaša Federālā drošības dienesta (FSB) slepkavu komanda; pēc izveseļošanās viņam pat izdevās pa tālruni sazināties ar vienu no komandas locekļiem un panākt viņa atzīšanos.
Dažas dienas pēc Navaļnija apcietināšanas viņa atbalstītāji atriebās Putinam, ieliekot internetā ilgi gatavotu videomateriālu par “visu laiku lielāko kukuli”: vairāk nekā miljards eiro vērtu pili Melnās jūras piekrastē, kuras patiesais īpašnieks esot Putins.
Kremļa saimnieks bija spiests neveikli taisnoties un noliegt jebkādu saistību ar šo pili, līdz viens no viņa draugiem Arkādijs Rotenbergs uzņēmās atbildību uz sevi un pavēstīja, ka greznā pils patiesībā pieder viņam.
Navaļnija komandas sagatavotais video par Putina pili un dārgo uzdzīvi uz tautas rēķina internetā skatīts jau vairāk nekā 100 miljonus reižu. Lielākā daļa Navaļnija atbalstītāju iegūst informāciju tieši no interneta medijiem, savukārt Putinu joprojām atbalsta cilvēki, kas pārsvarā skatās valsts varai pakļautos TV kanālus.
“Krievijas sabiedrība tiek masveidā zombēta, barota ar dezinformāciju, ko nemitīgi pārraida Kremļa televīzijas kanāli. Cilvēku, kas paši ir spējīgi atrast un izvērtēt informāciju, ir samērā maz,” secina Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Levadas centra veiktā sabiedriskās domas aptauja pagājušā gada rudenī atklāja, ka Navaļnija darbību atbalsta tikai 20% respondentu, 50% neatbalsta, 18% par tādu Navaļniju neko nav dzirdējuši, bet 12% nav konkrēta viedokļa. Taču arī šādus aptaujas datus var uzskatīt par Navaļnija uzvaru, jo līdzīgā aptaujā, kas veikta 2013. gadā, par viņu neko nezināja 59% respondentu.
Gudrā balsošana
Maskavas tiesa otrdien, 2.februārī, apmierinājusi Krievijas Federālā sodu izpildes dienesta (FSIN) prasību nomainīt opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam 2014.gadā piespriesto nosacīto sodu pret reālu trīsarpus gadu cietumsodu. No trīsarpus gadu cietumsoda viņam atrēķināti aptuveni desmit mēneši, ko viņš pavadījis mājas arestā. Tādējādi kolonijā Navaļnijam būs jāpavada aptuveni divi gadi un astoņi mēneši. Līdz sprieduma stāšanās spēkā Navaļnijs atradīsies apcietinājumā.
Tā Kremlim bija sarežģīta izvēle: ja Navaļnijs tiek paturēts aiz restēm, tas tikai padarīs viņu par mocekli un audzēs opozīcijas atbalstītāju skaitu.
Taču brīvībā Navaļnijs ir vēl bīstamāks, it sevišķi pirms Valsts domes vēlēšanām, kam jānotiek šogad septembrī.
Navaļnijs aicina savus atbalstītājus izmantot “gudrās balsošanas” taktiku un parlamenta vēlēšanās balsot par jebkuru kandidātu, kam ir reālas izredzes cīņā pret valdošās partijas kandidātiem. Pandēmijas un ekonomikas krīzes laikā “Vienotās Krievijas” pozīcijas ir nopietni apdraudētas, lai gan maz ticams, ka vēlēšanas būs brīvas un godīgas.
Putins joprojām izvairās vārdā piesaukt Navaļniju un raksturojis viņu kā “Berlīnes pacientu”, kurš kalpo citu valstu specdienestiem. “Valdošās varas reakcija liecina, ka Navaļnijs ir ļoti neērts Putinam un viņa aprindām,” secina Andris Sprūds.
Pagājušogad apstiprinātie Krievijas konstitūcijas grozījumi paver Putinam iespēju palikt amatā līdz pat 2036. gadam, lai gan daļai sabiedrības viņš jau sen ir apnicis. Taču pagaidām Putina pozīcijas vēl ir gana stipras, lai atvairītu opozīcijas centienus panākt varas maiņu valstī.
“Varas nomaiņa Krievijā šobrīd izskatās diezgan nereāla. Taču vēsture rāda, ka arī šķietami neiespējamas lietas kļūst iespējamas. 80. gadu vidū Latvijā reti kurš ticēja, ka mēs pavisam drīz atgūsim brīvību, jo PSRS totalitārais režīms vēl šķita tik varens un bīstams. Vairums cilvēku baidījās izrādīt pretestību, tādu drosminieku kā Gunārs Astra un Lidija Lasmane-Doroņina bija ļoti maz, pārējie centās kaut kā sadzīvot ar režīmu. Bet drīz vien tas krita, un varbūt līdzīgs scenārijs ir iespējams arī Krievijā,” uzskata Inese Vaidere.
Imperiālisma gēns
Krievijas agresīvā ārpolitika, kas nesenā pagātnē izpaudusies pret Gruziju un Ukrainu, rada iespaidu, ka jebkurš, kurš nāks Putina vietā, kaimiņvalstīm būtu labāks par tagadējo Kremļa saimnieku, bet tas ir pārsteidzīgs pieņēmums.
Arī demokrātu un liberāļu atbalstītais Navaļnijs savulaik ir paudis lielkrievu šovinistiem raksturīgus uzskatus, atbalstījis iebrukumu Gruzijā un teicis, ka nepiekristu Krimas atdošanai atpakaļ Ukrainai.
Galu galā visa jaunāko laiku Krievijas ārpolitika ir īstenota ar sabiedrības klusējošā vairākuma atbalstu.
Krievijas laikraksts “Novaja gazeta” nesen publicēja rakstu ar zīmīgu virsrakstu “Diženuma nodoklis”. Rakstā bija aprēķināts, ka pēdējo 20 gadu laikā Krievija dažādiem ģeopolitiskiem projektiem ārzemēs iztērējusi 609 miljardus dolāru jeb vairāk nekā 30 miljardus dolāru gadā.
Gandrīz puse šīs summas atvēlēta Krievijai lojālo režīmu uzturēšanai, piemēram, Baltkrievija saņēmusi 109 miljardus dolāru, bet dažādām separātistu republikām (Abhāzija, Dienvidosetija, Piedņestra, Doņecka, Luhanska) atvēlēti 32 miljardi dolāru.
“Putins nodrošina, ka pasaulē Krieviju respektē vai drīzāk baidās, un šī apziņa krieviem dažkārt ir pat svarīgāka par pašu labklājību.
Krievijas sabiedrībā ir ļoti spēcīgs imperiālisma un lielvaras gēns, un neviens politiķis to nedrīkst ignorēt.
Tas nepazudīs arī pēc tam, kad Putins vairs nebūs Krievijas līderis,” uzsver Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.
“Nevajadzētu lolot ilūzijas, ka pēc Navaļnija nākšanas pie varas Krievijā uzplauktu demokrātija un tā kļūtu par tikpat “normālu” Eiropas valsti kā Vācija vai Francija.”
