Taka vijas augšup lejup pa pakalniem, skaisti noaugušiem ar vīnogulāju laukiem. Un vīnogas ir bezgala saldas! Esmu tieši ražas laikā, bieži var redzēt vīnogām pilnas traktoru piekabes un rosīgu darbu pie daudzām vīna darītavām, gar kurām vijas ceļš. Pie vienas no tādām ar skaļām ovācijām mani sagaida spāņu jaunekļu bariņš. Izrādās, tur ir wine fountain – pilnīgi par brīvu pieejams sarkanvīns, kas ik dienu tiek ziedots svētceļniekiem. 2
Vairākos kalnos ceļotāji salikuši akmeņu krāvumus ar lūgšanu, vēlējumu vai piemiņas lapiņām. Kāds atstājis zīmīti vakar satiktajai meičai.
Starp daudzajiem pakalniem ceļš vienmēr izlīkumo cauri kādam ciematiņam – mazam, klusam, sakoptam. Mājas te saspiedušās cita pie citas gar galveno ielu, itin kā vietas trūktu. Un vienmēr ciemata centrā baznīca un ūdens avots, kur veldzēties. Dažas baznīcas gan slēgtas, bet citas jauki sagaida ar pieklusinātu garīgo mūziku un lūdzējiem, vēl kāda atvērta apskatei ar vēsu distanci – par vienu eiro.
Interesanti, ka ceļā lielākoties satieku vecāka gadagājuma cilvēkus. Īpaši aizkustinoši bija senioru pāri, kas tik ļoti rūpējās viens par otru. Svētceļojumā dodas arī ļoti daudzi jaunieši. Satiku vairākas jaunās ģimenes, kur abiem vecākiem pa mugursomai un ratos mazs bērniņš. Kāda jauna sieviete nesa divas milzīgas mugursomas, jo viņas māte ar grūtībām pārvietojās, balstoties uz spieķa. Arī četrkājainos draugus ņem līdzi šajā ceļojumā – redzēju, kā viens suņuks tika vests ratos, citi tipināja līdzi paši un daži no tiem vēl nesa zobos savas somas.
Nākamās dienas ir karstas, ar pretvēju un ceļu, kas nu jau vijas cauri Leonas apgabala līdzenumiem. Visapkārt uzarti lauki, kas rada tuksnesīguma iespaidu. Pārmaiņai arī te ir pauguri (bet Latvijas mērogiem tie joprojām ir kalni), no kuriem paveras plašs skats līdz pat apvārsnim. Tuvojoties Leonai, šķiet, ka svētceļnieka taka vijas bez izdomas – bieži blakus klusai, tomēr šosejai. Šo garlaicību vismaz atalgo Leona – skaista un sakopta lielpilsēta. Un kur vēl redzēts, ka pilsētas pievārtē tevi sagaida vietējais palīdzības dienests, kas ceļotājiem izsniedz karti un norāda svarīgākās vietas, ko apmeklēt.
Drīz aiz Leonas svētceļnieku maršruts kāpj atpakaļ kalnos, kur jāapstājas pie Dzelzs krusta (Cruz de Ferro). Šeit daudzi priecīgi dzied dziesmas, tāpat kā akmeņu krāvumos atstāj kādas svarīgas lietas, aproces, lūgšanas, kāda fotogrāfiju vai savas vecās kedas. Kalnu ainavas ir manai dvēselei tuvākas par tuksnešainajiem līdzenumiem, šeit jūtos labi, lai gan neskaitāmie kāpumi ir visai nogurdinoši.
Vienā no kalniem ir sena baznīca, kurā reiz dzīvojis mūks, kas ieviesa ceļā tik daudz redzamās dzeltenās bultiņas – uzticamas svētceļnieka maršruta norādes. Un šeit, Spānijas vidū, lietus un vēja ieskautā mazā kalnu baznīciņā dažādu valodu Bībeles stendā atrodu latgaļu Bībeli, kādu pat Latvijā nebija nācies redzēt! Patiesi patīkams pārsteigums.
